Vēl pagājušajā nedēļā cerēju, ka šajā rubrikā varēšu rakstīt par ne pārāk smagiem notikumiem, piemēram, tādiem kā valdības akceptētās, pretrunīgus vērtējumus raisījušās tikumiskās audzināšanas vadlīnijas, kas pedagogu jau tā rožaino dzīvi solās padarīt par vēl lielāku „izpriecu", drudžaini domājot, kurš neapdomīgi izteiktais vārds vai uzskates materiāls var kļūt par zemūdens mīnu, uz kuras uzkuģojot, var nākties skaidroties ne tikai ar skolas solā sēdošo čabulīti un viņa vecākiem, bet arī augstākām instancēm, kā, piemēram, Tikumības policiju, kurai, balstoties uz šīm vadlīnijām, noteikti jātop radītai, jo kā gan citādi mēs varēsim gūt pārliecību, ka skolmeistars audzināmajiem ir precīzi iekalis visus 12 tikumības baušļus.
Diemžēl par cīņu ar pagrimumu Latvijā vai mobilās aplikācijas „Pokemon GO" raisīto globālo trakumu šoreiz neļauj runāt citi – daudz nozīmīgāki un reizē asiņaināki – notikumi, kas, ko tur slēpt, jau kļūst par mūsu ikdienā patērēto ziņu neatņemamu sastāvdaļu.
Francija asiņo
84 cilvēku dzīvības un vēl vairāku desmitu izmisīgu cīņu par tām ir prasījis kārtējais terora akts… kārtējo reizi Francijā. Atkal izsakām līdzjūtību bojā gājušajiem un cietušajiem, paužam nosodījumu, piesārņojam ēteru ar bezgalīgi garām diskusijām par to, kas motivēja teroristu uz šo necilvēcīgo rīcību, kādēļ tiesībsargājošās institūcijas to nenovērsa, kā Francija, nespējot integrēt iebraucējus, pati veicina šādas situācijas un mudina cilvēkus radikalizēties.
Sekojot līdzi šai informācijas gūzmai, pamazām saprotam: lai arī cik lielu drosmi mēs necenstos demonstrēt uz āru, sakot, ka šādas zvērības mūs nesalauzīs, ir skaidri jaušams, ka iekšēji mēs esam nobijušies, jo saprotam – neviens no mums nav pasargāts, neviens nav drošībā. Terora mērķis ir iebiedēt, un vismaz šajā elementā teroristi ir uzvarējuši. Jautājums – ko darīt tālāk? Pacelt rokas un teikt – Rietumi un to vērtības ir bankrotējuši, jo nav spējīgi cīnīties ar radikālo ideoloģiju nesto postu? Pat nacistiskie un komunistiskie režīmi centās no plašākas sabiedrības slēpt savas necilvēcības pierādījumus. Hitlers kinoteātros nerādīja koncentrācijas nometnēs tapušus video, un Staļins neveidoja raidījumus par ieslodzīto saulaino dzīvi Gulagā.
„Islama valstij" šajā ziņā ir pilnīgi cita pieeja. Profesionāli tiek veidoti propagandas video, kuros attēlota zvērīga nāvessodu izpildīšana. Tas ir tas, kas piesaista un ļauj rekrutēt jaunus, ar dzīvi neapmierinātus cilvēkus ne tikai no Tuvajiem Austrumiem, bet pat visas pasaules. Tā ir realitāte, tas ir laiks, kādā šobrīd dzīvojam, un tas notiek tepat līdzās.
Šī raksta mērķis nav vēl vairāk kurināt baiļu sajūtu, bet gan apzināties, kādā laikā mēs dzīvojam, un saprast, ka turpināt dzīvot tā, kā dzīvots līdz šim, vairs nav iespējams, ja vien nevēlamies aizvien biežāk apraudāt bezjēdzīgi teroraktos bojā gājušos. Rietumi joprojām domā, ka varam darboties pēc principa „Vilks paēdis, bet kaza dzīva". Diemžēl kaza pamazām tiek nograuzta, bet izliekamies to neredzam. Varu tikai atkārtot to, ko esmu teicis jau vairākkārt, – šī nav cilvēku, bet ideoloģiju pretimstāvēšana, un, kamēr viena puse uzskata, ka piekāpjoties, ievērojot nesamērīgu toleranci, korektumu pret to, ko vismaz mūsu kultūrā nav iespējams pieņemt, mēs paši pamazām bruģējam ceļu uz savu iznīcību. Pārstāsim dzīt kantainu rotaļlietu apļveida formā. Tā tur neiederas.
Erdogana lielais brīdis
Uz karstām pēdām teroram Nicā sekoja nesekmīgais valsts apvērsums Turcijā. Divos gados, kopš prezidenta amatā atrodas Redžeps Tajjips Erdogans, Turcija no samērā stabila un prognozējama sabiedrotā Rietumiem ir kļuvusi par aizdomīgu partneri, kurā šķietami ik pa laikam uzšķiļas autoritārisma dzirksts. Ļoti iespējams, ka Turcijā notikušie nesenie terorakti un nerealizētais valsts apvērsums būs pēdējie iegansti, lai Turcija vismaz oficiālās valsts varas līmenī nomestu pēdējo liekulības šķidrautu un parādītos pārējai pasaulei tāda, kāda tā vēlas būt – autoritāra, opozīciju un vārda brīvību nīstoša valsts. Pašreizējam pie varas esošajam Turcijas prezidentam tuvāka šķiet spēcīgā, islama tradīcijās balstītā pirms gadsimta sagruvusī Osmaņu impērija, nevis pirmā Turcijas prezidenta Kemala Ataturka vadītā sekulārā zeme.
Pēc puča, kurā dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku, uzreiz uzvirmoja vairākas sazvērestības teorijas. Vai Erdogans par puču zināja? Vai viņš bija ieinteresēts tā rīkošanā, vai pat tajā piedalījās? Kāda bija ASV loma apvērsumā? Šādas teorijas var virpināt līdz spēku izsīkumam, taču ir daži fakti, ar kuriem pēcpuča apstākļos ir jārēķinās. Pirmkārt, jau pirmajās stundās pēc izgāztā apvērsuma notikušie plašie augstu militāro, tiesību jomas un valsts amatpersonu aresti liecina, ka Erdogans no viņu izsmejošu komiķu un blogeru tvarstīšanas ir ķēries pie pamatīgas prezidenta varas nostiprināšanas un opozīcijas (reālas vai potenciālas) izskaušanas. No vienas puses ir saprotams, ka nesekmīga puča gadījumā galvām ir jāripo, tiesa, tas, kas dara bažīgu, ir plašais vēriens – Turcijā jau arestēti vairāk nekā 6000 cilvēku, kurus vaino puča rīkošanā, un vismaz 8000 policijas darbinieku atlaisti no darba uz aizdomu pamata par saiknēm ar apvērsuma rīkotājiem. Kā lai te nerodas aizdomas, ka vismaz daļa arestu ir saistīti ar vēršanos pret cilvēkiem, kas jau iepriekš tā vai cita iemesla dēļ bija iekļuvuši prezidenta „melnajā sarakstā" un šobrīd vienkārši tiek iemesti kopējā katlā ar pučistiem? Tādējādi ar vienu cirtienu Erdogans izrēķinās gan ar pučistiem, gan sev nevēlamiem opozicionāriem un pie viena dod spēcīgu signālu pārējai sabiedrībai – „domājiet, ko runājat un kā rīkojaties".
Otrkārt, apvērsums ir būtiski vājinājis Turcijas militārās spējas, kas, lai kā mēs vērtētu Erdoganu, nav pozitīvs fakts, jo Turcija joprojām ir ciešākais Rietumvalstu sabiedrotais cīņā ar „Islama valsti". Vājāka Turcija nozīmē vājāku atbalstu NATO militārajām kampaņām reģionā.
Treškārt, un tas daļēji sasaucas ar iepriekšminēto, lai arī Turcija joprojām ir NATO dalībvalsts un līdz šim cierēja uz Eiropas Savienību, nav skaidrs, cik ciešs sabiedrotais tā būs turpmāk, jo Erdogans ir pakratījis ar dūri ASV, kā arī rosinājis atjaunot nāvessodu, kas komplektā ar vārda brīvības apspiešanu nav savienojams ar ES pamatpostulātiem. Bažas raisa arī Erdogana vēl pirms apvērsuma paustā vēlme mainīt konstitūciju. Konstitūcijā līdz šim islāmiskā reliģija netika minēta, taču šobrīd ir izskanējuši aicinājumi, ka to vajadzētu ietvert.
Turcija pašlaik soļo pa visai plānu ledu, taču tas, kas notiks ar šo lielo un jau tā nestabilajā reģionā nozīmīgo valsti, ir svarīgi visai pasaulei. Turcijas tālāka radikalizēšanās un islamizācija būtu Rietumu zaudējums un laika gaitā tiešs drauds vai nu sadrumstalotas, pilsoņu karu plosītas valsts izskatā, vai nu kā vēl viens autoritārais režīms, ar kuru var runāt, bet uz kuru nevar paļauties.