Tie, kas vasarā apceļo Latviju, noteikti aicināti iegriezties Cesvainē.
Līdzās mazpilsētas klusajai elegancei, dabas skaistumam šī vieta apbur ar akmenī kalto skulptūru – Cesvaines pili. Ādolfa fon Vulfa pils uzskatāma par vienu no spožākajiem 19. gadsimta otrās puses arhitektūras sasniegumiem. Tā ir eklektisma mākslas šedevrs, kurā apvienojas arhitektūra, tēlniecība, metālmāksla un glezniecība.
Šobrīd pils izstāžu zālēs var iepazīties ar dažādiem kalendāriem (ekspozīciju veidojis Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs). Tepat izliktas arī cesvainieša Māra Apfelberga gleznas. Pils 2. stāvā, kur telpu fonu veido ugunsgrēka atstātie nospiedumi, skatāma Viktorijas Rustamovas gleznu izstāde.
Mūziķu telpā rosās restauratori
Ja nonāksit Cesvaines pils 1. stāvā, pamanīsit, ka Mūziķu telpā izliktas stalažas un augstu pie griestiem strādā restauratori. Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta „Cesvaines pils Mūziķu telpas griestu plafona attīrīšana un konservācija" ietvaros te darbus veic uzņēmums „Rokajs" vecmeistara Gunāra Grīnfelda vadībā.
– Attīrām Mūziķu istabas griestu ieloci un plafonu. Darbus veic Mākslas akadēmijas restaurācijas nodaļas beidzējas, studentes un i/u „Rokajs" restauratores, – laikrakstam precizēja Gunārs Grīnfelds. – 20. gadsimta 80. gadu beigās griestu veidojumi tika neveiksmīgi pārklāti ar neatšķaidītu, aukstu pernicas kārtu. Krāsu uz pernicas likt nevar, tā neturēsies, tāpēc speciālistes šo biezo pernicas kārtu ņem nost. Lēnām, centimetru pa centimetram, tas izdodas. Puse jau attīrīta, palikusi otra telpas puse. Tālākais process būtu restaurācija. Jārestaurē visi zudumi – kādam eņģelim trūkst pēdiņas, šur tur trūkst kādas puķes vai lapas. Jārestaurē arī dzega.
Darbu gaitā restauratores atklāja, ka veidojumi pie griestiem bijuši polihromi. Eņģeļi – miesas krāsā, puķes – daudzkrāsainas, lapas – dažādu toņu zaļas; izmantots arī zelts un sudrabs. Ideālā gadījumā pēc šiem darbiem būtu jāseko telpas griestu restaurācijai un polihromijas rekonstrukcijai.
Jautāts par šīs telpas griestu māksliniecisko ieceri, Gunārs Grīnfelds komentēja: – Tas ir izcils veidojums. Nekas nav liets formās, nekas nav vienāds, katrs eņģelis veidots individuāli, līdz ar to – ar savu raksturu un atšķirīgo kustību.
– Kā mūzika ir kustībā, tāpat pie griestiem veidotie eņģeļi ir netverami, gaisīgi un kustībā, – piekrita Cesvaines pils muzeja vadītāja Daiga Matroze. – Šeit nekas nav tāpat vien, visā nolasāma dziļāka doma. Visi eņģeļi ir gaišie tēli, mīlestības eņģeļi. Mīlestība ir tik liela, ka kāds mazais nes lielo pičupaunā, kāds – spēlē pūšamo instrumentu, un tās ir nianses, kurās saklausāma mūzika, brīnišķīgs skaņdarbs. Telpa joprojām tiek izmantota tikai mūzikas vajadzībām. Nākotnē pēc restaurācijas to arī saglabāsim kā Mūziķu telpu, jo viss arī akustiskajā ziņā ir veiksmīgi izdomāts. Lai dzirdētu skaņas plūdumu, nav jābūt pat Balles zālē, tikpat labi vari atrasties hallē vai uz terases, un dzirdamība būs lieliska.
Restaurē logu – durvju komplektus
Ieejot pils Balles zālē, pamanāms, ka logu – durvju ārējie komplekti šobrīd ir izņemti. – Tie atrodas restaurācijā, – komentēja Daiga Matroze. – Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas atbalstītā projekta „Balles zāles divu logu – durvju komplektu restaurācija" ietvaros darbus veic SIA „Mūrnieka galdniecība" Latvijas amatniecības kameras meistara Andra Mūrnieka vadībā. Piļu un muižu apbūvē tā nav bieža parādība, ka durvis un logi būtu apvienoti kopā. Šobrīd notiek priekšmetu krāsošana, pēc divām trim nedēļām logu – durvju komplekti būs savā vietā. Ja fasādes daļā visiem logiem izmantota lapegle, kas ir izturīgāks koks, šeit, ziemeļu pusē, tā ir priede.
Darbi pils Ziemeļu terasē
Cesvaine pils Ziemeļu terasē šobrīd notiek lodžijas griestu gleznojuma attīrīšana un nostiprināšana. Šie darbi rit Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas atbalstītā projekta „Ziemeļu lodžijas velvju gleznojumu konservācija" ietvaros. Darbus veic restauratores vecmeistares Zinaidas Grīnfeldes vadībā.
– Lodžijas griestu gleznojums ir avārijas stāvoklī. Ja nāktu un slaucītu, katru dienu dažus gramus šī gleznojuma varētu atrast uz grīdas, – atklāja Gunārs Grīnfelds. – Meitenes nostiprina krāsu, tā pielīp pie apmetuma, nākamais būs gleznojuma restaurācija. Zudušās vietas jāretušē ar krāsu toni, kāds bijis sākotnēji. No mitruma šur tur radies pelējums, to vajag steidzami neitralizēt. Nākamais posms būs gleznojuma restaurācija.
– Katrs no pils terašu gleznojumiem ir kā stāsts par cilvēka dzīves dažādiem posmiem, – uzsvēra Daiga Matroze. – Ir atveidota bērnība, mīlestības laiks, Ziemeļu lodžijā – sadzīviskā puse, Dienvidu terasē – dzīve pilnbriedā. Šeit gleznojumā pamanāmi putni. Tie visi ir personāži ar cilvēku acīm. Bijām ataicinājuši ornitologu, viņš katru putnu izpētīja un deva virzienu, kāpēc šis putns te varētu būt. Piemēram, stūrī attēlota pūce ar lielām acīm – tā ir novērotāja. Plēsīgais putns ar zivtiņu liecina par šāda tipa cilvēku grupu, ir arī putniņi čivinātāji tāpat kā cilvēki – čivinātāji. Pilī atveidoto putnu ir ļoti daudz, tie dalās dažādās kategorijās: ir plēsīgie, novērotāji, dziedātājputni, darbīgie un tādi, kas vispār neko nedara. Lielajā Rietumu terasē, kur izspēlēta mīlestības tēma, ir pieaugušie un arī mazie putnēni, redzamas ligzdiņas. Viss izdomāts tik veiksmīgi, neviena lieta nav tāpat vien, visā ir mērķis un stāsts.
Daiga Matroze atklāja, ka zīmētais sasaucas ar Vulfu dzimtas notikumiem. „Ādolfs fon Vulfs nebija barons, bet gan muižnieks. Viņa kundze bija baronese, un muižniekam ieiet baronu kārtā nebija tik vienkārši. Savstarpējās attiecības, kas no tā veidojās, šķiet, atspoguļotas zīmējumos, tikai vajadzīgs laiks, lai to visu izprastu. Pie skaidrības var nonākt, ilgstoši visu pētot un interesējoties, katru gadu atklājot kaut tikai pa niansei."
Muzeja vadītāja piebilda, ka restauratoru darbs Ziemeļu lodžijā viņu neizsakāmi priecē, jo par to, apjaušot gleznojuma unikalitāti un „pēdējos elpas vilcienus", viņa domājusi jau piecus gadus: – Sākumā bija izpēte, tad meklēju, kurš šos darbus vispār uzdrīkstēsies darīt. Jābūt ļoti talantīgam profesionālim, lai ko tādu veiktu. Nekur citur Latvijā šāda veida gleznojumi nav saglabājušies, tāpēc to lieku kā aicinājumu visiem cesvainiešiem – apzināsimies, kādu vērtību liecinieki mēs esam! Mums uzticēts patiešām daudz, un esam atbildīgi, lai no tā kas paliktu arī nākamajām paaudzēm.
– Jāsaprot, ka viss paveiktais ir eksporta prece, – aizdomājās Gunārs Grīnfelds. – Uz pili nāks tūristi, pagastam būs nauda, līdz ar to ieguldījums ir lietderīgs.
Strādā arī cesvainiete
– Pilī strādājam trešo nedēļu un vēl kādu laiciņu turpināsim, – vēstīja restauratore speciāliste, Mag. art. Līga Jansone. – Ļoti daudz laika jāpavada, lai piemeklētu konkrēto metodi. Tas ir līdzīgi kā ārstam ar pacientu – vispirms notiek liela izmeklēšana, lai pateiktu, kā ko ārstēt, un tad vajadzīgas zināšanas un pieredze. Skatāmies arī objektus pasaulē, kur darīts līdzīgs darbs ar freskām, piemēram, Polijā, Itālijā, tikai jāņem vērā, ka tur ir cits klimats.
– Bērnībā Cesvaines pilī mācījos, atmiņas par skolas laiku ir brīnišķīgas, – „Staram" vēstīja monumentālās glezniecības restauratore – speciāliste Olita Dzelzkalēja. – 1988. gadā sāku strādāt Rundāles pilī, un mani sagatavoja, lai te varu veikt nelielus izpētes darbus. Tika dots uzdevums atrast gleznojumus, kas Cesvaines pils Balles zālē ir uz sienām. Taisīju joslas pa visu perimetru apkārt zālei un zem četrām kārtām gleznojumus arī atradu. Tagad pēc laika posma, kad 14 gadus nostrādāju Rundāles pilī, esmu atgriezusies Cesvainē. Pagājušajā gadā piedalījos arī restauratoru nometnē, kas notika Sapņu pilī. No apakšas lūkojoties uz lodžijas griestu velvēm, liekas brīnišķīgi -120 gadus vecs gleznojums, un, lai gan nekas tā labā nav darīts, tas ir pārsteidzošs. Tomēr, kad uzkāpjam augšā pie griestiem, ir skaidrs, ka, tikai pieskaroties ar pirkstiņu, krāsa nonāk un uz pirksta arī paliek. Jāglābj steidzami! Bet tas ir skaists darbs – var līt pat lietus, nekas netraucē. Apkārt šalc zaļie koki, putnu balsis – īsta romantika!