Līdz šim izglītības jomā par reformu trūkumu Latvijā sūdzēties nav varējusi, taču, ja uz reformām paraugās detaļās, tās vairāk ir bijušas saturiskas – pamainām mācību metodiku, stundu plānu, priekšmetus, prasības pedagogiem un skolēniem utt., taču, šķiet, tikai tagad, ja neskaita pirms dažiem gadiem Roberta Ķīļa plašo un zaudēto atvēzienu pret bardaku augstskolās, varam runāt par īstenām strukturālajām reformām. Šīm reformām ir arī izteiksmīga seja – Kārlis Šadurskis, kurš nevairās no konfrontācijām un asiem izteikumiem.
Vienu mazo cīņu Šadurskis un viņa vadītā Izglītības un zinātnes ministrija šonedēļ ir izcīnījusi, proti, otrdien valdība apstiprināja skolotāju atalgojuma reformas ieviešanu un algas palielināšanu pakāpeniski no šā gada 1. septembra. Pēc gada valdība, arodbiedrības un pašvaldības gan vēl izvērtēs, cik efektīvi tas darbojas. Reformas rezultātā minimālais atalgojums par vienu pedagoģisko likmi palielināsies no pašreizējiem 420 eiro līdz 680 eiro, taču vienlaikus tiek pārskatītas skolēnu un pedagogu skaitliskās proporcijas un pedagogu darba slodzes.
Kā jau vienmēr politikā, arī šis lēmums ir gājis caur smagu sarunu, kompromisu – „kas man par to būs?" – sietu. Redzamākais kompromiss jebšu drīzāk ultimāts bija vārda „obligāti" pazušana no iepriekš panāktās vienošanās, ka pašvaldībām būs pienākums no septembra maksāt lielākas algas bērnudārzu pedagogiem, kas strādā ar bērniem vecumā līdz 5 gadiem. Nu pašvaldības pašas brīvprātīgi varēs lemt – paaugstināt pedagogiem algas vai nepaaugstināt.
Jau stājoties amatā, Šadurskis norādīja, ka pedagogu atalgojuma modelis ir skatāms ciešā sasaitē ar pārējo izglītības jomas saimniecību, galvenokārt, skolu tīklu. Pēc valdības lēmuma par algu modeli uz karstām pēdām sekoja ministra paziņojums, ka valstij vajadzētu pārņemt savā pārziņā visu vidējo izglītību, un tas nozīmētu arī skolu tīkla reorganizāciju, kas brīžiem gribīgi un brīžiem negribīgi daudzviet Latvijā jau notiek. Papildu ieročus šādiem izteikumiem droši vien deva arī katastrofālie centralizēto vidusskolas matemātikas eksāmenu rezultāti, kas ministram ļāva paziņot: kamēr politiķi, ierēdņi un arodbiedrības aktīvi diskutē, izglītības sistēma stagnē. Kā pirmo soli ministrs ir minējis valsts ģimnāziju pārņemšanu valsts paspārnē, un drīz vien tām sekotu arī vidusskolas. Droši vien lieki skaidrot, ko sev līdzi nesīs šādas pārmaiņas – tālāka skolu optimizācija (slēgšana) un darbu zaudējuši pedagogi, cerībā, ka tas ļaus mūsu izglītība sistēmu padarīt kvalitatīvāku un konkurētspējīgāku. Interesanti, vai totalizatoru kantori pieņem likmes par to, kas notiks ātrāk – īstenosies Šadurska reformas vai ministrs zaudēs amatu?