Pirms vairākiem gadiem Madonā tika veikta unikāla tūjas pārstādīšana. Jau toreiz sabiedrībā tas izraisīja neviennozīmīgu vērtējumu un daudzos radīja lielu izbrīnu – kāpēc jātērē līdzekļi tik liela koka pārstādīšanai, ja tāpat ir skaidrs, ka tas jaunajā vietā neizdzīvos un ar laiku ies bojā. Tiesa, daļa bija pretējās domās, uzskatot, ka tūja izrādīsies dzīvelīgāka nekā cilvēku pesimisms.
Ir pagājuši jau četri gadi. Skatoties uz tūju, jāatzīst, ka no senās godības ir maz kas palicis pāri – liela daļa koka ir nokaltusi, bet apmēram trešdaļa vēl zaļo.
To, ka koks pamazām iet bojā, „Staram" atzina gan Madonas novada pašvaldības īpašumu uzturēšanas nodaļas labiekārtošanas speciāliste Gita Lutce, gan Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, uzsverot, ka visas cerības vēl nav zudušas.
Izskatās pabēdīga
– Tūja izskatās tāda pabēdīga, bet tā vēl turas. Grūti gan pateikt, cik ilgi tā turpinās zaļot. Bet šī tūja ir atzīta par dižkoku, līdz ar to mēs nemaz nevaram tik viegli pieņemt lēmumu par tās nozāģēšanu. Tas ir jāsaskaņo ar reģionālo vides pārvaldi, un nav zināms, vai tā dos šādu atļauju, ņemot vērā, ka tūja vēl zaļo, tātad ir dzīva. Mūsu ieskatā, kamēr tūja nav nokaltusi pavisam un nevienu neapdraud, mēs to neaiztiksim. Taču tas atrodas mūsu redzeslokā, un mēs arī turpmāk sekosim pārmaiņām, ja tādas būs. Tad arī lemsim, kā rīkoties, – uzsvēra Gita Lutce.
Līdzīgu viedokli pauda arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters.
– 2012. gadā, kad Madonā tika rekonstruēta Blaumaņa iela, pašvaldība bija dilemmas priekšā – ko darīt ar pretim Madonas reģionālajai vides pārvaldei augošo tūju. Tā kā šis koks bija novērtēts kā dižkoks, to aizsargāja likums, nosakot, ka šādu koku nociršana nav pieļaujama. Rekonstrukcijas laikā mainoties brauktuves novietojumam, tūja pēc šo darbu veikšanas atrastos brauktuves vidū. Sākotnēji šāda iespēja pat tika pieļauta, tomēr Madonas novada domes sēdē deputāti nolēma izskatīt citu variantu – koku pārstādīt, – atcerējās Andrejs Ceļapīters.
Lēmums par tūjas pārstādīšanu tika pieņemts pēc tikšanās ar Nacionālā botāniskā dārza direktoru Andreju Svilānu un Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistiem.
Ņēma vērā speciālistu atzinumus
– Balstoties uz ekspertu atzinumu, nolēmām to pārstādīt blakus bērnu rotaļu laukumam aiz tiltiņa Skolas ielā zemā, ar gruntsūdeņiem bagātā vietā. Tas viesa cerības, ka te tūja varētu iedzīvoties. Protams, gadījumi, kad tiek pārstādīti tik lieli un veci koki, nav bieži, taču toreiz mums bija jāizšķiras, ko darīt. Mēs ņēmām vērā speciālistu ieteikumus, ka, atstājot tūju brauktuves vidū, kur tās saknes nosegtu asfalts, kā arī nozāģējot apakšējos zarus, tā ātri ietu bojā. Turklāt ielu kaisīšanas periodā ziemā tai būtu jāatrodas arī ar sāli bagātā vidē. Mēs izvēlējāmies neordināru risinājumu, kas kokam pēc pārstādīšanas tomēr pavērtu lielākas iespējas izdzīvot nekā gadījumā, ja to atstātu brauktuves vidū. Tūja tagad jau būtu nokaltusi, – akcentēja Madonas novada pašvaldības vadītājs.
Viņš atzina, ka ir pamanījis, ka tūja pa šiem gadiem ir sanīkusi, tomēr tā joprojām ir vēl dzīva.
– Speciālistu vērtējums jau sākumā arī attiecībā uz pašu tūju bija ļoti kritisks. To pārstādot, koks bija slims. Protams, savu iespaidu ir atstājusi pagājušā gada sausā vasara un arī sausums šopavasar. Bet zaļums vēl ir, un tas nozīmē, ka tūjas nozāģēšanai nav pamata. Savs mūžs tai ir jānodzīvo. Daļa no tiem, kuri bija klāt, kad tūju pārstādīja, un arī pirms tam, kad par to notika karstas diskusijas, nesaprata, kāpēc mēs tā darām, uzskatot, ka tūjai jaunajā vietā nav lemts ilgs mūžs, – norādīja Andrejs Ceļapīters.
Cerības bija diezgan lielas
Pesimisms, kā to apstiprina tūjas tagadējais izskats, toreiz, kā nu varam secināt, gan bija pamatots. Vai vispār bija vērts tērēt vairākus tūkstošus latu tūjas pārstādīšanai?
– Cerības, ka tā iedzīvosies, tomēr bija diezgan lielas. Tāds vismaz bija arī speciālistu atzinums. Arī lielie koki pēc pārstādīšanas iedzīvojas, ja tie, protams, ir veseli. Bet tūjai vidus jau pirms pārstādīšanas bija izkurtis, to vairāk saturēja ārējais apvalks. Atceros, kā pret šo ieceri kaismīgi protestēja Matīss Kalniņš, kas vienā no sarunām tagad man to atgādināja. Bet mēs rīkojāmies atbilstoši likumdošanai, un mēs šo tūju, kā iepriekš jau minēju, nedrīkstējām nozāģēt, savukārt dižkoku pārstādīšana nav aizliegta, tas likumdošanā nav atrunāts, – skaidroja Andrejs Ceļapīters. – Ja koks būtu vesels, es domāju, ka tas labi augtu arī jaunajā vietā. Pirmie trīs gadi pēc pārstādīšanas parādīja diezgan labas pazīmes, ka kādu laiku koks dzīvos. Tūja tika laistīta cītīgi, tāpat piebarota ar skujeņiem piemērotiem mēslojumiem. Tā zaļoja, bet man šķiet, ka to samocīja sausās vasaras. Varbūt vajadzēja vairāk laistīt. Taču, kamēr tūja zaļo, lai dzīvo, varbūt kādu jaunu atvasi vēl izdzīs.