Savā pirmajā starptautiskajā folkloras festivālā Bērzaunes pagasta vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs „Atāls" devās kopā ar folkloras grupu „Vērtumnieki".
Mūsu maršruts bija Madona-Ohrida, pilsēta Maķedonijā, festivāla mājvieta. No tālā ceļa ir daudz, ko atcerēties, piemēram, kā ziemeļnieku nācijai jaukas izjūtas pārņēma, jau iebraucot Polijā, kur bija jūtams pavasaris. No Čehijas palika atmiņas par nakšņošanu „kojās", ar visām no tā izrietošajām sekām, kuras gan vēlāk, ar humoru, varēja atcerēties visa ceļojuma garumā. Šķērsojot Ungārijas-Serbijas robežu, redzējām bēgļu (tie joprojām cer iekļūt Ungārijā) telšu pilsētiņu.
Maķedonija mūs sagaidīja ar pozitīvām emocijām, vispirms ar savu dabas, kalnu bagātību. Uzmanību piesaistīja pirmie zemeņu tirgotāji ceļa malās. Pa serpentīnu ceļiem, gar stāvām nogāzēm un šauriem tiltiem, braucām cauri Maķedonijai, jo Ohrida atrodas pašos valsts dienvidos, tuvu gan Albānijas, gan Grieķijas robežām. Ierodoties Ohridā, tikām lutināti ar laikapstākļiem, jo bija saulains un silts. Diemžēl tā bija viena no divām saulainajām dienām visa ceļojuma laikā.
Maķedoniešu pasākuma organizēšana raksturojama līdzīgi, kāds sabiedrībā ir kopējais stereotips par dienvidniekiem. Kavēšanās, gaidīšana, neskaidrība par turpmāko dienas plānu noveda līdz pašu organizētām ekskursijām. Laimīgā kārtā „Atāla" dejotājiem bija izdevies sazināties ar Maķedonijā dzīvojošu latviešu meiteni, kura ar Maķedoniju un maķedoniešiem mūs iepazīstināja daudz labāk, nekā viņi paši.
Līdzās festivāla norisēm uzmanība tika veltīta ekskursijām un Ohridas apskatīšanai. Vienā no ceļojuma dienām devāmies braucienā ar kuģīti pa Ohridas ezeru, kas iekļauts UNESCO pasaules dabas mantojuma sarakstā un atrodas uz Albānijas un Maķedonijas robežas. Uzzinājām, ka Ohridas ezera klinšainajā stāvkrastā joprojām atrodas bijušās Dienvidslāvijas diktatora Josipa Broza Tito villa.
Lai arī ilgi palikuši bez pusdienām un to vietā ieguvuši mazākus vai nopietnākus saules apdegumus, varējām lepoties ar dienvidu iedegumu un iespaidiem. Kopumā brauciens ar kuģīti saistās ar jaukām atmiņām, ezeru, kuru apņem kalni ar sniegotām virsotnēm, – lieliska vieta dabas baudītājiem.
Festivāls norisinājās divas dienas un pulcēja dalībniekus no Bulgārijas, Bosnijas un Hercegovinas, Turcijas, Rumānijas un Latvijas. Pirmajā dienā, kad dalībnieku bija vairāk, koncerts notika Ohridas pilsētas kultūras centrā, nākamajā dienā par koncerta norises vietu bija izvēlēts parks, kas atrodas Ohridas ezera krastā un ir galvenā tūristu koncentrēšanās vieta. Saņēmām komplimentus par skaistajiem tautastērpiem uz augsti sniegoto kalnu fona. Savukārt mums īpaši eksotiski šķita turku tautastērpi, kas bija dekorēti ar zeltītām rotām un izskatījās nedaudz smagnēji.
Abos koncertos guvām uzmanību no skatītājiem. Var izcelt parka apmeklētāju aplausus un gaviles pat pēc festivāla beigām. Saņēmām lūgumus no vietējiem un arī tūristiem uz kopīgiem foto, kas Ohridā uz laiku ļāva justies kā nelielām slavenībām.
Atpakaļceļš ilga vairākas dienas, jo piestājām dažās valstīs, lai dotos ekskursijās. Spītējot lietum, apskatījām Skopji, Nišu, Belgradu un Budapeštu, kur izmantojām iespēju apmeklēt termālos baseinus. Ievērojām lielo kontrastu starp Balkānu valstīm un Eiropas Savienības dalībvalstīm, kad, iebraucot Ungārijā, Maķedonijas un Serbijas nesakoptās pilsētas un ceļu malas nomainīja Eiropas standarti.
Pēdējā nakšņošana bija Slovākijā, kas vēl vairāk pārsteidza ar sakopto apkārtni, laukiem un ciematiem – tie pēc kārtības varētu tikt pieskaitāmi Vācijas un Austrijas pedantisma labākajiem paraugiem.
Droši var apgalvot, ka visiem par ceļojumu ir pozitīvas atmiņas un liels prieks par šo iespēju, kā arī vēlme ko līdzīgu atkārtot nākamajās sezonās. Festivālā ieguvām jaunus draugus un ceram, ka nākotnē Madonā priecēt mūsu skatītājus ieradīsies deju kolektīvi no Balkānu valstīm.
Ar ceļojuma iespaidiem dalījās
DEJU KOLEKTĪVA „ATĀLS" DEJOTĀJS REINIS