Latvijas skolās izskan izlaidumi. Madonas vakara un neklātienes vidusskolā gan devītajiem, gan divpadsmitajiem tas notika 9. jūnijā. Starp šīs skolas šāgada 12. klašu absolventiem ir arī mārcēnietis Sergejs Holujovs, kuram šajā mācību gadā patiesi izdevās iepriecināt ļoti daudzus – vakarskolēns izcīnīja godalgoto 3. vietu valsts olimpiādē krievu valodā un literatūrā, bet novadā – pirmo.
– Madonas vakarskolas vēsturē tas patiešām ir liels notikums. Ļoti žēl, ka viņš šogad skolu jau beidz. Tas, protams, ir joks, bet mums nebūtu iebildumu, ja viņš kādu gadu mūsu skolā būtu vēl pamācījies. Viņa mums pietrūks. Sergeja attieksme pret mācībām bija ļoti atbildīga, godprātīga, nopietna. Ja klasē ir kaut viens tāds audzēknis kā Sergejs, arī pārējie cenšas mācīties labāk, izpildīt skolotāju uzdotos uzdevumus un pēc iespējas labāk nokārtot ieskaites un eksāmenus, citiem vārdiem – paaugstinās izglītības līmenis visā klasē, – atzīst Madonas vakara un neklātienes vidusskolas direktore Varvara Maksimčika.
Sergeja panākumi – krievu valodas un literatūras novada olimpiādē izcīnītā 1. vieta un valsts olimpiādē – 3. vieta – liek izdarīt secinājumu, ka viņam ir bijušas visas dotības, lai vidējo izglītību iegūtu dienas skolā. Arī Varvara Maksimčika uzsver, ka Sergejam ir viegla galva, viņam padevās ne tikai krievu valoda un literatūra, bet arī matemātika. Kāpēc Sergejs tomēr izvēlējās vakarskolu?
Sarunā Sergejs atklāj: – Esmu izvirzījis sev mērķi iegūt augstāko izglītību, studēt datorapmācību Rēzeknes Augstskolā. Visu mūžu taču nevarēšu nostrādāt kokapstrādē, tik fiziski smagā darbā. Bet, lai varētu iestāties augstskolā, vispirms ir jāpabeidz vidusskola. Mācīties dienas plūsmā biju jau drusciņ par vecu, tāpēc arī iestājos vakarskolā. Savulaik nepabeidzu Madonas pilsētas 2. vidusskolu, kur uzsāku mācīties pēc Mārcienas pamatskolas absolvēšanas. Arī Madonas vakarskolā esmu stājies divreiz, jo tad, kad devos strādāt uz ārzemēm, mācības pārtraucu arī tajā. Pagāja krietns laiciņš, pirms izdomāju, ka tomēr ir jāmācās, un atkal kļuvu par vakarskolnieku. Esmu gandarīts, ka šopavasar absolvēju 12. klasi.
– Kā izdevās veiksmīgi apvienot mācības vakarskolā ar darbu kokapstrādes cehā Mārcienā?
– Tas nemaz nebija tik viegli. Vajadzēja sevi piespiest, lai par spīti nogurumam paņemtu rokā mācību grāmatas, iegūtu zināšanas un veiksmīgi varētu nokārtot ieskaites, sagatavoties eksāmeniem. Bet es biju iedomājies, ka būs vēl grūtāk. Taču Madonas vakarskolā strādā labi un atsaucīgi skolotāji, kas nekad neatsaka konsultāciju. Vakarskolā ir laba mācību materiālu bāze. Audzēkņi tiek nodrošināti ar visu nepieciešamo. Galvenais jau ir pašam gribēt mācīties.
– Vai krievu valoda un literatūra, spriežot pēc panākumiem olimpiādēs, bija viens no mācību priekšmetiem, kas padevās vislabāk?
– Esmu dzimis un uzaudzis Mārcienā, kur pārsvarā, ņemot vērā, ka tur līdz 1994. gadam atradās krievu armijas karaspēka daļa, ikdienā dominēja krievu valoda. Arī man pirmā valoda, kurā iemācījos runāt, bija krievu valoda. Mamma man ir latviete, bet tētis – krievs, līdz ar to brīvi runāju abās valodās.
Arī pareizrakstība krievu valodā man nesagādā grūtības, tāpat grāmatas man patīk lasīt krievu valodā – gan daiļliteratūru, gan izzinošās, tāpat fantastikas grāmatas. Tas varbūt tāpēc, ka pirmās četras klases savulaik es pabeidzu Mārcienas vidusskolā, kur mācības noritēja krievu valodā. Labus pamatus šajā mācību priekšmetā mums ielika skolotāja Dzene, kas mums mācīja arī ģeogrāfiju. Es vēl tagad atceros, kā viņa man lasīšanai nesa biezas grāmatas, enciklopēdijas, žurnālus, ko es lasīju ar lielu aizrautību. Jau toreiz mani interesēja dažādas tehniskas lietas, un skolotāja to zināja. Viņa patiešām bija ļoti forša skolotāja.
Sākot no 5. klases, es mācījos jau Mārcienas pamatskolā.
– Skolas direktore Varvara Maksimčika nupat atklāja, ka jums ir īpaša interese par Černobiļas AES, tur notikušo kodolkatastrofu. Kā jūs tas ieinteresēja?
– Man ir jau 33 gadi, bet sevi par vecu neuzskatu. Tāpat kā daudzi citi jaunieši, arī es šad tad datorā uzspēlēju spēlītes. Ir tāda spēle Stalker, kur visa darbība notiek Černobiļas AES. To spēlējot, man raisījās interese, kas tur 1986. gada 26. aprīlī īsti notika. Par notikušo traģēdiju es izlasīju vairākas grāmatas, tai skaitā fantastikas romānus. Sāku domāt – bet kā bija patiesībā, kas no uzrakstītā atbilst patiesībai, bet kas ir fantastikas auglis.
Sāku to pētīt. Esmu noskatījies dokumentālās filmas, lasījis cilvēku atmiņas, visu, kas ir publiski pieejams arī internetā.
Černobiļā ir notikusi lielākā AES katastrofa pasaules vēsturē. Kopš tās ir pagājuši jau 30 gadu, bet visa patiesība vēl nav atklāta. Toreiz man bija tikai trīs gadi, un to, kā tas notika, kā par to uzzināja pasaule un kā šī ziņa nonāca līdz Latvijai, es, protams, neatceros. Bet visu to pētīt patiešām ir ļoti interesanti. Ir doma kādreiz aizbraukt uz Pripjatu, paša acīm to visu apskatīt un izstaigāt tūristu takas.
– Bet atgriezīsimies pie jūsu veiksmes stāsta šajā mācību gadā – dalības krievu valodas un literatūras olimpiādē gan novadā, gan valstī.
– Vispirms piedalījos novada olimpiādē, kur izcīnīju 1. vietu. Tad sekoja uzaicinājums piedalīties valsts olimpiādē. Salīdzinot abas olimpiādes, jāatzīst, ka tās bija ļoti atšķirīgas. Tām kopā ar krievu valodas un literatūras skolotāju Varvaru Maksimčiku gatavojāmies ļoti nopietni. Veicu iepriekšējo gadu olimpiāžu uzdevumus, bet izrādījās, ka šāgada novada olimpiādē ir nedaudz citāda pieeja un uzsvars tiek likts uz Tretjakova galerijas 250. gadadienu. Tajā dominēja kultūras tēma un no liela svara bija atpazīt arī Tretjakova galerijas šedevrus – pasaulslavenas gleznas un citus mākslas darbus. Zināšanas gramatikā nebija noteicošās, pārsvarā jautājumi balstījās uz erudīciju. Un vēl bija jāraksta eseja.
Veicamie uzdevumi novada un valsts olimpiādē atšķīrās kā diena pret nakti. Pirmajā daļā bija dialogs, vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par iepriekš uzdoto tēmu (tās izpētei bija atvēlētas 15 minūtes), vajadzēja daudz runāt – galvenais bija neklusēt, bet gan atklāt un pamatot savu viedokli.
Otrajā daļā bija jāraksta eseja. Ļoti svarīgi bija iekļauties noteiktajā apjomā, proti, tā nedrīkstēja būt garāka par 250-300 vārdiem. Pretējā gadījumā to varēja pat nelasīt un nevērtēt. Es rakstīju par kultūras nozīmi savā dzīvē. Tā man ir tuva tēma.
Kad viss bija beidzies, man piezvanīja krievu valodas un literatūras skolotāja Varvara Maksimčika un jautāja, kādu vietu es varētu būt ieguvis. Man likās, ka būšu viens no pēdējiem vai – labākajā gadījumā – pirmajā piecdesmitniekā.
Pavisam olimpiādē piedalījās 127, tāpēc, kad paziņoja, ka esmu ieguvis godalgoto 3. vietu, labi, ka sēdēju, – tik liels bija mans pārsteigums.
– Vai tas bija patīkams pārsteigums arī ģimenei?
– Dzīvē nekad nav tā, ka nevarētu būt vēl labāk, un otrādi. Kad ierados mājās, pirmais, ko man jautāja, – kāpēc nav 1. vieta? Bet, protams, arī par 3. vietu visiem bija ļoti liels prieks.
– Ko jūs, balstoties uz savu dzīves pieredzi, ieteiktu jauniešiem?
– Tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav ieguvuši vidējo izglītību, es ieteiktu, ja nav iespējams mācīties dienas skolā, mācības turpināt Madonas vakara un neklātienes vidusskolā.
Taču ir jāatceras, ka, lai saņemtu atestātu par vidējo izglītību, būs nopietni jāmācās. Ar to vien, ka divas reizes nedēļā atnāksi uz skolu, nepietiks. Būs arī jāmācās patstāvīgi, it īpaši, ja darba dēļ tomēr nevarēsi tikt uz visām stundām un konsultācijām. Tas ir pagrūti, bet ne neiespējami.
Mans ieteikums jauniešiem – mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Labāk vidējo izglītību iegūt, kamēr esi jauns. Arī es savai meitiņai, kas šoruden uzsāks mācības Madonas pilsētas 1. vidusskolā, saku: neskaties uz tēti, kas strādā un vienlaikus arī mācās. Tver zinības jau no pirmās skolas dienas un mācies, cik labi vien vari!
Zināšanas taču neviens nevar atņemt, un iegūtā izglītība dzīvē nekad nebūs jānožēlo. Kādreiz es to nesapratu, toties tagad ļoti labi saprotu, ka ir jāmācās. Tas ir viennozīmīgi.