Ļaudonas pagasta ZS "Mežkalni", kur saimnieko Elksnīšu ģimene, izvēlētais specializācijas virziens ir piena lopkopība, kas patlaban pārdzīvo kārtējās grūtības. Vienīgi – cik kurai saimniecībai šis slieksnis ir augsts vai zems.
ZS "Mežkalni" ir bioloģiskā saimniecība, kur slauc ap 40 piena devēju. Piensaimniecība ir izaugusi no vienas teles, ko kāzās Anitai un Valdim Elksnīšiem uzdāvinājusi vecāmāte.
Pienu ZS "Mežkalni" piegādā AS "Preiļu siers", ar ko izveidojusies ilglaicīga sadarbība, taču bioloģiskais piens aiziet kā parastais. Bijušas sarunas ar "Trikātu", taču tur bijis jāiestājas un jāmaksā liela biedru nauda.
Saimnieks Valdis Elksnītis, atsaucot atmiņā saimniekošanas vēsturi, norādīja, ka piensaimniekiem šī nav vienīgā krīze. – Grūti klājās arī 2008. gadā, kad pārstrādes uzņēmumi pienu gan aizveda, bet nemaksāja, krājās parādi. "Preiļu sieram" arī bija grūti laiki, zemās cenas, bet laikā, kad daļa piena pārstrādātāju pienu vispār nepieņēma, "Preiļu siers" vismaz neatteicās no saviem piegādātājiem. Tas bija kā koks ar diviem galiem. Par pienu regulāri nenorēķinājās, taču nauda krājās. Uzņēmumā kā bankā sakrājās neizmaksātā piena nauda. Kad palika labāk, sāka maksāt, par piena naudu varējām uzbūvēt govju kūti. Kredītu neņēmām, un tas bija tā laika pluss. Noturējāmies tāpēc, ka paši divus gadus gatavojām piena produkciju, vedām uz Rīgu, jo tas bija izdzīvošanas variants. Taču tas prasīja daudz pūļu, otrreiz tā vairs negribētu. Grūtāk ir tiem, kas ņēma kredītu, uzbūvēja jaunu fermu un kam tagad nauda bankai no tās pašas mazās piena naudas ir jāatdod. Kad kredītu ņēma, piena nauda bija cerīga, jo bija laiks, kad par pienu maksāja ļoti labu cenu, – sacīja Valdis Elksnītis.
Anita Elksnīte piebilda: – Brīnos, kā mēs pirmo krīzi izvilkām, bet toreiz gotiņu bija mazāk. Dzīvi esam palikuši, bērni izskoloti. Bērniem bija jābrauc uz skolu, naudas nebija, un cik gan vari aizņemties. Dēlam bija jābrauc uz Jelgavu, pa ceļam Rīgā, iztirgojot sieru, biezpienu, sviestu, tika pie skolas naudas. Šogad atkal – vienas problēmas, arī traktori plīst, naudu vajag remontam, jo bez tehnikas nevaram strādāt. Ar "Preiļu sieru" sadarbojamies vēl šodien, un, kaut arī piena iepirkuma cena noslīdēja ļoti zemu, uzņēmums samaksā regulāri. Arī pārstrādes uzņēmumiem ir grūti – pilnas noliktavas ar sieru.
Uz jautājumu par to, vai piešķirtais papildu valsts atbalsts piena ražotājiem ko dos problēmas atrisināšanā, Valdis atbildēja: – Tas ir dopings, bet vienreizējs pasākums, kas problēmu neatrisina. Sadalot 6,2 miljonus, visiem ieskaitīs kontā kādu naudu, bet tā tūlīt aizies saimniecības vajadzību segšanai. Labāk būtu, ja piena cena būtu stabila.
Anita turpināja: – Budžeta iestādēs strādājošajiem ir garantētas algas, minimālā darba samaksa mēnesī. Taču mums, ražotājiem, viss ir jāsaražo un pašiem tā nauda jānopelna. Piešķirtais valsts atbalsts nebūs glābiņš ilgam laikam. Jāturpina dzīvot uz saviem resursiem, jāizvērtē savas iespējas, jo neviens nevar pateikt, cik ilgi turpināsies piena iepirkuma cenu lejupslīde.
ZS "Mežkalni" nav citas nozares, no kā varētu paņemt, kad vajadzīgs. Kādreiz audzējām šķirnes sēklas kartupeļus, bet to vairs nedarām, jo arī kartupeļu piedāvājums tirgū ir liels. Savulaik kartupeļus audzējām hektāriem, tagad tupeņu lauks palicis salīdzinoši tik mazs. Graudaugus pārsvarā audzējam sava ganāmpulka uzturēšanai, un tas ir atspaids, ka tie nav jāpērk. Palīdz arī ES platībmaksājumi, ko var ieguldīt attīstībā.
Gaļas iepirkuma cenas arī nestimulē realizēt lopus. Tomēr pamazām sākam audzēt gaļas liellopus, kaut gan viss ir radīts, lai nodarbotos ar piena lopkopību, kas nevar ilgi vilkt, ja piena pašizmaksa ir lielāka par iepirkuma cenu. Cik varam, pašizmaksu cenšamies samazināt, izmantojot savus vietējos resursus, lai izdevumi nav lielāki par ieņēmumiem. Balansējam uz robežas.
Vaicāta par to, vai, atceļot kvotu sistēmu, piena pārstrādes uzņēmums "Preiļu siers" iepērk lielāku piena daudzumu, Anita Elksnīte atbildēja: – Tas pats vien ir, mums tagad ir ap 40 piena devēju. Varbūt nedaudz vairāk piena slaucam. Piena daudzums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, no tā, kā govis pabaro. Ja vienā vietā zāle ir noēsta, aploks ir jāpārvieto tālāk. Ja to laikus neizdarīsi, varam vainot sevi. Lielā sausuma dēļ zāles ir maz. Tur, kur ir jaunie zālāji, vēl kaut cik aug.
Anita Elksnīte uzsvēra, ka nozīme ir tam, ka strādā laba komanda, izdevies piesaistīt labus speciālistus: – Viņu vidū – veterinārārste Ligita Eiduka, sēklotāja Inese Podiņa, grāmatvedību kārto Ingrīda Graumane SIA "SIGAS grāmatvedības un ekonomikas konsultāciju birojā". Tur mums palīdz arī ar padomu, ieteikumiem. Mums nav jāuztraucas, ka kaut ko aizmirsīsim vai nokavēsim. Pati aktīvi cenšos apmeklēt SIA "LLKC" Madonas nodaļas rīkotos seminārus.
Vecāki novērtē to, ka visi bērni dzīvo un strādā Latvijā: – Atgriezusies jaunākā meita Elīna, kas gadu nostrādāja viesnīcā Kiprā, Ilze strādā "Latvijas dzelzceļā", liels palīgs ir dēls Jānis, kas palīdz saimniecībā, ļoti noder viņa LLU gūtās tehniskās zināšanas. Viņš varētu piedalīties projektu konkursos kā jaunais zemnieks, bet ir arī lietas, kas attur to darīt. Projekti sadārdzina vajadzīgajai precei cenu. Tiklīdz ir projekts, tā cena uzlec augstumos (projekti ir izdevīgi tirgotājiem) – dabū maksāt uzcenojumu gan par traktoru, gan par citu tehniku.