Kusēniete AIJA ĶIMENE vienmēr atradīs sev nodarbošanos – tad tiek adīts kārtējais cimdu vai zeķu pāris, top skaisti un silti plecu lakati, tad – dodas rušināties uz dārziņu vai ņem makšķeri un laiž uz copi.
– Tagad man ir vēl jauns vaļasprieks – internets. Bērni 70 gadu jubilejā uzdāvināja datoru, domāju – „ak vai, ko es ar to kasti darīšu?". Bet pamazām šo 5 gadu laikā esmu šo to iemācījusies… Visus rēķinus caur internetbanku nomaksāju, visdažādākos rokdarbus uzmeklēju, ko apskatīt, iedvesmoties. Adīšana man sākās jau no 7 gadu vecuma. Mamma gan saka – kad es piedzimusi, rokas jau kustējušās, tā kā adīt gribētu. Tā arī visu mūžu esmu adījusi, kādreiz Madonā bija „Daiļrade", tur nodevu savus rokdarbus, braucu un vedu tos arī pie mammas uz Lubānu. Tad vēlāk sākās darbošanās ar tiem lakatiem, Lazdonas rokdarbnieču pulciņā. Ar pērlītēm jau kopš 2008. gada darbojamies, vēl tagad kastīte pilna ar pērlītēm, gaida strādātāju, šobrīd nekas nav darīts. Redze sabojājās. Bet sākumā pa visādiem tirdziņiem braukājām, kur tik neesam bijušas! Rokdarbi man ir gan sirdslieta, gan tas, ka reizē var kādu eiro nopelnīt. Man ir bijušas 14 operācijas, tāpēc veselības dēļ vajadzēja darbiņu, ko mājās var darīt. Lai vai kā – ir jākustas, jādara, tad arī visu ko var paspēt, – uzsver Aija Ķimene.
Rokdarbniecei maz kas mājās no darbiņiem vairs glabājas – gandrīz viss atdāvināts tālāk. Palikuši gan daži cimdu pāri no reizes, kad kopā ar Lazdonas rokdarbu pulciņa dalībniecēm adījušas cimdus NATO samita viesiem. Aija tolaik noadījusi vairāk par 20 pāriem, katru – ar atšķirīgiem rakstiem un krāsām. Tagad viņa izada pa kādam zeķu pārim, auž plecu lakatus. Aija Ķimene piebilst: – Vīrs Jaroslavs jau ir tas lielais rokdarbnieks. Viņš uzvelk rāmi, un es ar koka adatu to lakatu sabakstu. Vienam lakatam aiziet aptuveni diena. Var taisīt četrstūra lakatus, bet tie sanāk dārgi. Cilvēkiem tā ir, kā ir, ar to rocību. Tādēļ esmu iesākusi aust trijstūra lakatus.
Dažus no rokdarbiem viņa aiznesusi arī tirgošanai uz amatniecības veikalu. – Veikalos gan ir grūti tirgoties, jo tur uzliek ļoti lielu uzcenojumu, un kurš tad to var atļauties?
Arī Aijai ar vīru dzīvē visu pašiem vajadzējis sasniegt ar savu darbu. Savulaik viņi īpašnieces mājā iekopuši saimniecību, turējuši lopiņus. Bet, kad māju izlēma pārdot, viņiem nebijis tādu līdzekļu, lai to nopirktu. Tā pārnākuši uz dzīvoklīti Kusas centrā. Kā jau lauku cilvēkiem, abiem gribas pie zemes, lai var rušināties. Uz balkona podiņos jau gatavojas pirmās zemenītes, bagātīgu ražu dos mazie tomātiņi, savukārt dobītē pie balkona puķes gaida ziedēšanas laiku. Mazliet vairāk nekā kilometra attālumā pārim ir iekopts arī lielāks dārziņš ar atpūtas zonu un dārza mājiņu. Dārziņā aug gan ierastās kultūras savam galdam – kartupeļi, tomāti, redīsi, dilles, gan avenes, gan aveņu zemenes, gan liliju grēda, īrisi u. c. Ir arī ābelītes, bumbieres, Jaroslavs iestādījis pat kastani, ko atveda no Ukrainas.
– Mans šā pavasara darbs bija sastādīt asteres un samtenes, ar visu pārējo vīrs tur ņemas. Kā no darba atbrauc, tā prom uz dārzu. Viņš par mani ir daudz jaunāks, tāpēc var arī dārzu uzturēt. Uz vienas ābeles viņš pat piecas šķirnes ir uzpotējis, brauca uz Poļvarku pēc zariņiem. Priecē pašu izaudzētais, dārziņš ir arī mūsu atpūtas vieta. Žāvētavā izmēģinājām žāvēt gaļu, ir atpūtas stūrītis, kur pulcēties un uzcept šašliku. Pārvedām arī dārza mājiņu uz jauno dzīvesvietu, tur var gan atlaisties pēc strādāšanas, gan patverties lietus gadījumā, – iekopto mazdārziņu izrāda un ar pirmajiem dārza labumiem sacienā Aija.
Jautāta par savu vaļasprieku – makšķerēšanu – un lielākajiem lomiem, Aija Ķimene aizrautīgi stāsta: – Nekur tālu nevaru aiziet, tad makšķerēju tepat piemājas dīķītī vai dodos uz Kaijenieku. Kājai man ir noņemts pirksts, tagad viss tieši sašūts, sabindēts, tādēļ sestdien vīrs mani nosēdināja krastā ar pludiņmakšķeri, pats ar laivu dragāja apkārt. Viņš neko nenoķēra, es – 1,5 kg plaudi. Atvilku līdz smiltīm, tas – plunkš – norāvās, bet paspēju sagūstīt. Tas ir mans šā gada lielākais loms. Citugad esmu 2 kg karūsu izvilkusi Kaijeniekā. Skatos – viens puisis atnāk, iebaro, izvelk tādu lielu zivi, saber pārējo barību un aiziet. Domāju, paga, jāaiziet uz viņa vietu. Un tā arī veicās lielo karūsu noķert. Tad vēl ziemā abi divi ar vīru izvilkām 4 kilogramu līdaku.
Tomēr Aijas lielākā bagātība ir viņas ģimene, kas kopā pulcējas gan vienkārši atpūtā, gan lielākos svētkos. – Mēs esam 5 māsas, 2 brāļi, viens no viņiem jau kapu kalniņā. Dēliņš arī man kapu kalniņā, bet ir 3 meitas, tās visas dzīvo Rīgā. Ir mazbērni, mazmazbērni. Es 35 gados jau biju vecmāmiņa! Kopā Rīgā ir 23 galviņas, rēķinot meitu ģimenes ar znotiem. Pagājušajā gadā ar vīru paši izdomājām kļūt likumīgi. 30 gadu tāpat saticīgi bijām nodzīvojuši, bet 31. oktobrī sarakstījāmies, nosvinējām kāzas ģimenes un draugu lokā.