Māra Kučinska valdība tikai pagājušajā nedēļā nosvinēja savas pirmās 100 dienas, un par spīti tam, ka tās sastāvs no iepriekšējā Laimdotas Straujumas komplekta (ja neskaita pašu Kučinski, pāris „svaigu" seju un tradicionālās krēslu rokādes) daudz nav mainījies, jau aizvien skaļāk izskan vēlme uz bluķa redzēt dažu ministru galvas. Ar radošu izdomu apveltīti totalizatoru kantori pat varētu atļaut slēgt derības, kura ministra galva ripos pirmā.
Tie, kuri seko līdzi pēdējo mēnešu notikumiem Latvijas politikā, nekavēsies kā ticamākos kandidātus uz ešafotu nosaukt divus pašreizējās valdības locekļus – veselības ministru Gunti Belēviču un tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču. Aiz viņiem pēc „bronzas" palēnām čāpo trešais kandidāts – izglītības ministrs Kārlis Šadurskis.
Reformu nepanesamais slogs
Pārsteigumu šajā sarakstā maz. Veselība un izglītība ir divas jomas, kas gadiem „brēc" pēc reformām, taču abas jomas vienlaikus ir tik smagnējas, ka tās reformēt ir Sīzifa cienīgs pasākums. Vēl grūtākas tās padara tas, ka reformu piedāvājums tiek pārstrādāts teju katru mēnesi, un ir visai maz cilvēku, kuri ministriju piedāvājumu spēj uztvert tā kopainā, nevis raudzīties uz atrautiem tā elementiem, piemēram, kategorijā „Man alga pieaug vai nepieaug". Vissmagāk ir Guntim Belēvičam, kas par spīti tam, ka spēj pietiekami skaidri pasniegt informāciju, sava abrazīvā rakstura dēļ veselības aprūpes profesionāļu un ekspertu aprindās ir palicis teju bez sabiedrotajiem, uz ko nesen norādīja arī premjers Māris Kučinskis, ko acīmredzot aizvien vairāk sāk kaitināt tas, ka publiskās negācijas, kuras sākumā bija vērstas uz ministru, pamazām tiek novadītas uz viņu, gan pieprasot demisiju, gan ironiski aicinot veselības problēmu gadījumā zvanīt „pa tiešo" premjeram. Grūti saskatīt gaismu šī tuneļa galā, jo šobrīd divi redzamākie nozares runasvīri, Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības prezidents Valdis Keris un Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, kas reti spēj nonākt pie kopsaucēja, uzstāj, ka ministram jādemisionē.
Kārlim Šadurskim neklājas vieglāk, taču viņa gadījumā protestētāju ir mazāk un protesti ir fragmentāri, kā arī, šķiet, neviens līdz galam nav sapratis, ar ko ministra piedāvātais pedagogu atalgojuma modelis ir būtiski labāks vai sliktāks par viņa priekšgājējas Mārītes Seiles ilgstoši izstrādāto.
Abi iepriekšminētie ministri varētu krist lielākoties no valdības puses nākušā spiediena dēļ, turpretī Dzintaru Rasnaču varētu nogāzt paša nepiekāpība un nevēlēšanās realizēt valdības rīcības plānā paredzēto, kas Latvijai ir būtiski arī ārpolitikas jomā. Pirms dažām dienām Kučinskis pat izteica Rasnačam ultimātu – vai nu līdz augustam tiek sakārtota maksātnespējas nozare, kas tika solīts rīcības plānā, vai ministrs būs brīvs.
Pētersones demaršs
Kamēr zīlējam, kurš no ministriem varētu amatu atstāt pirmais, viena augsti stāvoša amatpersona – Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ināra Pētersone – to jau ir izdarījusi. Pirmdien viņa iesniedza finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai atlūgumu, un nakts uz otrdienu pārliecību, ka jāiet prom, tikai nostiprināja. Pētersones gadījums ir interesants. No vienas puses, vismaz publiski VID ģenerāldirektorei bija brīva vaļa rīkoties un attīrīt VID no sārņiem. Teju katrā intervijā finanšu ministre (līdzīgi kā aizsardzības un ārlietu ministri to dara, atbildot uz jautājumu par NATO gatavību mūs aizsargāt) uzsvēra, ka viņa ir Pētersones stingrais politiskais balsts. Vai tā patiesi bija, vai arī ministre spēlēja teātri, grūti spriest, taču neatkarīgi no tā Ināras Pētersones darbs pēdējā pusgada laikā ir bijis samocīts viena vienkārša iemesla dēļ, un šo iemeslu sauc „reputācija". Lai kā mēs vērtētu Ināras Pētersones darbu, tas vienmēr bija lemts neveiksmei. Jā, nepilni trīs gadi nav ilgs laiks amatā, taču VID sistēmā viņa ir nostrādājusi pietiekami ilgi. Ja viņa nezināja par VID ne jau mazo knariņu, bet augsti stāvošu amatpersonu aizdomīgajiem darījumiem, mantisko stāvokli, tad viņa ir nekompetenta, ja zināja un piesedza – līdzatbildīga. Pēc tā, kas pēdējos mēnešos ir izgaismojies, šāds cilvēks, lai kā censtos un lai cik patiesa un cēla būtu vēlme īstenot reformas, nespēj tās veikt, jo vienkārši ir zaudējis uzticību sev. Pieļauju, ka sākotnēji ministre ar Pētersoni bija vienojušās, ka VID ģenerāldirektore uzņemsies veikt VID iekšējo tīrīšanu, atlaižot vai aizrotējot atsevišķus darbiniekus, un pēc tam darbu pametīs. Taču jau visai drīz kļuva skaidrs, ka to īstenot būs teju neiespējami, jo spiediens un pretdarbība iecerētajām reformām bija gan no VID iekšienes, jo kolektīvs juta apdraudējumu, gan no ārpuses, un acīmredzot Pētersone, nevēloties strādāt šādos apstākļos, nospļāvās un teica – „pietiek, tas nav tā vērts!". Kas ar VID būs tālāk? Iespējams, iestāde spēcīga līdera neesamības apstākļos ilgstoši ieslīgs „pilsoņu karā", kā tas notika ar KNAB; iespējams, ministre meklēs kādu VID iekšienē, kas spētu savaldīt kolektīvu, varbūt būs jāmeklē kāds no malas. Cerams, ka finanšu ministrei ir plāns, jo, ja savulaik tika teikts, ka „Parex" banka ir sistēmas banka, respektīvi, tās sabrukšana nozīmētu valsts finanšu sistēmas krahu, tad VID lielākā mērā uzskatāma par sistēmas iestādi, kuras nespēja efektīvi darboties nozīmētu milzu problēmas Latvijai kopumā.