Zemkopības ministrija 19. maijā uz informatīvo dienu aicināja reģionālās preses pārstāvjus, lai pārrunātu nozares aktualitātes.
Uz tikšanos bija ieradies arī zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Laikā, kad piena iepirkuma cena ir samazinājusies jau par 33% salīdzinājumā ar 2014. gada jūliju (un tas ir viens no krasākajiem piena iepirkuma cenas samazinājumiem visu ES dalībvalstu starpā), ministram tika vaicāts par piena nozari, jo situācija ir kļuvusi ļoti sarežģīta. Vai papildu atbalsts, kas no valsts budžeta piena ražotājiem tagad ir piešķirts (6,2 miljoni eiro), palīdzēs vai būs tikai kā ielāps? Vai sekos arī ES atbalsts?
Jānis Dūklavs kārtējo reizi atgādināja, ka diemžēl arī Latvijā pienu ražo vairāk. Salīdzinot ar pagājušo gadu, piena saražots par 8,8% vairāk, Eiropā vidēji – 2,3% vairāk. Ministrs skaidroja situāciju, un pēc tām sarunām, kas notikušas Eiropas Padomes sēdēs, arī lielās valstis sākušas runāt par atbalstu piena nozarei. Vācu piensaimnieki izteikušies, ka liela kļūda bijusi kvotu atcelšana, jo izrādās, ka pienu varam saražot pulka vairāk, nekā varam patērēt. Protams, Krievijas embargo reāli parādīja, kas notiek, kad viena liela valsts piena produktus nepērk. Vācu fermeru prasība bija nevis maksāt vienreizēju atbalstu, bet gan atgriezt kvotas. – Nedomāju, ka tas notiks, ka kvotas ieviesīs atkal, – sacīja ministrs.
– Ja tirgu nav, kur produkciju likt, tad ir, kā ir. Vienreizējs naudas atbalsts, protams, ir palīdzība, bet ne ilglaicīgs risinājums piena nozarei. No iepriekšējā pusmiljarda, kas tika iedots, 10 valstis no 28 to nav izmantojušas. Muļķīgi, ka Eiropas Komisija naudu iedod, bet līdz piena ražotājam tā netiek. Jādomā par cita veida stratēģiju. Ar tiem nosacījumiem, uz kādiem virzījāmies un kā tirgus attīstījās, piena nozare ir ļoti labi attīstījusies, atbilstīgi situācijai, kāda bija. Lielas izmaiņas ieviesa embargo.
Konsultatīvajā padomē bija konstruktīva saruna ar piena nozares pārstāvjiem, bet tā vairāk vilka uz atbalstiem un likumu izmaiņām, atvieglojumiem, banku jautājumu. Tas nebija saistīts ar to, ko mēs ar pienu reāli darīsim, kur to liksim. SIA "LLKC" vadītājs Mārtiņš Cimermanis ļoti labi raksturoja, ka dzīvotspējīgākie nav tie lielie, kas paņēmuši kredītus, uzbūvējuši jaunas fermas, sapirkuši jaunu tehniku. Vieglāk ir tām saimniecībām, kas iztiek ar saviem resursiem, kam nav lielo kredītu, kur nav papildu darbaspēka, strādā ģimene. Esam uzaicinājuši uz sarunu pārstrādātājus, ražotājus, tirgotājus, jo veikalos ir salīdzinoši vairāk mūsu kaimiņvalstu produktu nekā mūsu produktu kaimiņvalstīs. Tas arī par kaut ko liecina. Veikalu tīkli iepērk produkciju, kā uzskata par pareizu. Esam runājuši ar Latvijas Tirgotāju asociāciju, – raksturoja ministrs.
Vai jābūvē lielas kaltes un fermas?
Uz šo jautājumu Jānis Dūklavs atbildēja: – Ministrija nevar iejaukties biznesā. Ja graudaudzētāji saka, ka ar kooperatīvu ir par maz, ka netiek klāt tad, kad vajag, jo ir rindas, tad ir jābūvē. Mitrākā gadā graudus var pieņemt tikai kaltējot. Kā zemnieki paši saprot, tādus lēmumus pieņem. Arī LAD speciālistiem nav tiesību noraidīt projektu, ja divas saimniecības sadomā būvēt kalti. Projekts ir labs, aprēķini – labi, pierādījums – pietiekams. Par pienu runājot – kad atcēla kvotas, visi domāja, ka jāļauj pienu ražot, kāpēc neļaujam attīstīties piena nozarei. Īstenībā sakašķējās politiķi, un mēs esam tur, kur esam. Pie kvotu sistēmas tālāk attīstīties nevarēja. Beidzamajā gadā arī Latvija balansēja uz 99,…% – "būt vai nebūt soda naudai". Tagad līdz ar investīcijām piena nozarē ražība ir palielinājusies būtiski, govju skaits – nedaudz lielāks, taču samazinājies fermu skaits. Šobrīd ir piensaimniecības, kuras saka, ka tik izdevīga brīža – nopirkt augstražīgus lopus – nekad nav bijis un nebūs. Pirms pāris gadiem Vācijā, Holandē saimnieks tādus lopus būtu pircis par 2,5 tūkstošiem eiro, tagad tos pērk par 650 eiro. Vienīgi – pašiem jādomā, kā tikt ar saistībām galā. Galvenais – nepalaist vējā ieguldījumus, to, no kā liela daļa ir uzbūvēta ar ES naudas atbalstu. Taču arī banka "stāv pie durvīm", un var jau piemērot kredīta brīvdienas, atliktos maksājumus, bet banku "mammas" un „papi" nedzīvo Latvijā. Tomēr – visas krīzes ir sākušās un arī beigušās, gan jau ar šo būs līdzīgi. 2009. gadā arī maksāja 11-12 santīmu par litru piena. Katrs saimnieks vērtē savas iespējas, savus laukus, ražu, naudu. Ja nolēmis, ka būvēs, tad tikai LAD ir jāvērtē un jāpieņem lēmums.
Jādod iespēja pārorientēties
Kad tika jautāts par ES projektu uzraudzību, kur saimniecībām piecus gadus ir jāsaglabā saimniekošanas virziens un neko nedrīkst mainīt, ministrs sacīja: – Ja projekts ir uzrakstīts piena lopkopībā, tad pēc pašreiz pastāvošās kārtības nedrīkst mainīt virzienu, Domāju, šogad panāksim, ka varēs to mainīt. Ja piena lopkopībā ir lielas problēmas, saimniekiem jādod iespēja pārorientēties uz citu saimniekošanas veidu, bet tai ir jābūt lopkopībai. Var būt nobarojamie lopi, aitkopība, kas cits, bet nevar būt tā, ka ar ES fondu atbalstu uzceltā ferma paliek tukša, tur nekas nenotiek un saimnieks audzē tikai graudus. Tās tomēr ir investīcijas, tās ir ieguldītas lopkopībā.