Trīs brīnišķas maija dienas Madonas pilsētas 1. vidusskolas 5.-9. klašu koristi un viņu diriģente Ija Voiniča pavadīja Norvēģijas pilsētā Bergenā.
Pilsēta, kurā tikai 16 dienu gadā esot bez lietus, madoniešiem dāvāja bezvēja un saules pielietus brīžus.
Latvieši Bergenas lidostā mūsējos sagaidīja 6. maijā, izmitināja savās dzīvesvietās un trīs dienas rūpējās par uzņemšanu. Mātes dienai veltītais koncerts bija vienīgais pienākums, par ko Bergenā atbildīgi bija koristi. Pārējais laiks tika veltīts ekskursijām – pilsētas apskatei, pasakainiem ūdenskritumiem dabā, fjordiem, kalnu takām un Norvēģijas izcilajām ainavām.
– Man jādomā par to, kāpēc mūsu jaunieši ne vienmēr prot izrādīt prieku, – jau tiekoties Latvijā, aizdomājās diriģente Ija Voiniča. – Visiem Bergena, protams, patika, bet tas, ko gaidīja viesģimenes, bija sajūsma par redzēto bērnu sejās. Pieļauju, ka daudzi paspējuši apbraukāt puspasaules, tomēr reakcija uz skaisto acīmredzot ir jāmāca.
Kontakti ar turienes latviešiem Ijai Voiničai radās pirms diviem gadiem. Pateicoties tautiešu atvērtībai un nostājai, ka Norvēģija jāredz bērniem no Latvijas mazpilsētas, brauciens gan iepriekšējā pavasarī, gan šogad uz Bergenu bija iespējams.
Koncerta laikā visi iepazina arī turienes bērnu paveikto. Divreiz mēnesī tautiešu atvases dodas uz „Bergausi" – latviešu skoliņu, kur svētdienās viņiem tiek mācīta latviešu valoda. Gada beigu pasākumā bērni rādīja, ko iemācījušies, – skaitīja dzejoļus un dziedāja dziesmas latviski.
– Mūsu skolēniem ir tendence klases ekskursijās doties uz Rīgas lielveikaliem, čipsu rūpnīcu, hokeju, bet nevis apskatīt Zvārtes iezi un citus dabas objektus, – aizdomājās Ija Voiniča. – Bērni kļūst neizturīgāki, nav pieraduši staigāt kājām. Norvēģijā mēs dienā nogājām apmēram septiņus kilometrus, daudziem tas bija nepierasti grūti. Norvēģi paši ir ļoti aktīvi, viņi regulāri dodas pie dabas, iziet dažādas kalnu takas. Mūsu puiši bija gandarīti, ka viņus aizveda izbraukumā, lai varētu pazvejot.
Diriģente mācēja pastāstīt arī par norvēģu skolu praksi: – No rīta skolai durvis ir ciet, skolēnus ēkā ielaiž visus reizē pulksten 8.30. Pēc pāris stundām ir starpbrīdis, kad visiem jāiet ārā no skolas. Vienalga, kādi ir laikapstākļi, tā kā pie skolas ir lielisks rotaļu un sporta aktivitāšu centrs, visi var laukumiņā kāpelēt, lēkāt un kustēties. Ēšanas starpbrīdī parasti ēd līdzpaņemto no mājām, stundu dzīvo ārā. Ap pulksten diviem dienā stundas beidzas, un skolēni nav pārslogoti. Bez tam viņi jau no 16 gadu vecuma var strādāt, veikalā par kasieri redzējām rosāmies mūsu izpratnē puikiņas. Tātad tie, kas mācīties negrib, var doties strādāt.
Taujāta par interešu izglītību, Ija Voiniča atklāja, ka Norvēģijā tas ir dārgs prieks. „Mana paziņa Inta savam bērnam ņem privātstundas klavieru spēlē, par to maksā bargu naudu. Mums mūzikas skolas audzēkņiem par pilnu kursu gan specialitātē, gan solfedžo un mūzikas literatūras apguvē mēnesī jāmaksā vien 8 eiro, tur par ko tādu nevar ne sapņot."
Bergenas skolā labi esot tas, ka tajā ir metāla pūšamo instrumentu orķestris. Vienreiz nedēļā bērniem ir mēģinājums orķestrī. Tomēr kopumā ņemot – interešu izglītība, kas Latvijā ir gandrīz par velti, tur ir ļoti dārga un ekskluzīva lieta.