Pagājušajā svētdienā ar Kanādas hokejistu uzvaru noslēdzās pasaules hokeja čempionāts Maskavā, bet Latvijas hokejistiem, neiegūstot tiesības piedalīties ceturtdaļfinālā, tas, kā ierasti, beidzās dažas dienas agrāk. Viedokli par Latvijas hokeja izlases startu, to, vai Leonīds Beresņevs būtu jāatstāj izlases galvenā trenera amatā, lūdzu izteikt Madonas novada pašvaldības domes deputātu, Praulienas pagasta īpašumu apsaimniekošanas nodaļas vadītāju Rihardu Saulīti.
– Leonīds Beresņevs trenera amatā, manuprāt, būtu jāatstāj viennozīmīgi. Lai pastrādā un īsteno savas idejas, kuras viņam noteikti ir. Katrā ziņā viņam vismaz ir jādod šāda iespēja. Leonīdu Beresņevu Latvijas hokeja izlases galvenā trenera amatā taču oficiāli apstiprināja tikai dažus mēnešus pirms pasaules čempionāta – 8. februārī, un viņam, lai pienācīgi sagatavotu izlasi startam, nemaz tik daudz laika nebija, – uzsver Rihards Saulītis. – Savukārt attiecībā uz Latvijas hokeja izlases startu šā gada pasaules čempionātā vērtējums ir neviennozīmīgs. Nianses ir dažādas. Priecē, ka pēc zaudētajiem vārtiem spēles sākumā mūsējie spēja saņemties un rezultātu izlīdzināt vairākās spēlēs. Toties grūti izprotama ir mūsu hokejistu nespēja koncentrēties beidzamajās minūtēs, kad tiek zaudēti izšķirošie vārti. Jāspēlē taču ir visas 60 minūtes, it īpaši, beidzamajās minūtēs un sekundēs ir jāsaņemas un jāspēlē ar vislielāko atdevi, lai nebūtu jāzaudē spēlē, kurā bija visas iespējas uzvarēt.
Es vienmēr esmu teicis, ka sacensties vienā grupā ar pasaules hokeja lielvalstīm ir liels Latvijas hokeja sasniegums, tomēr kādreiz gribētos arī ko vairāk. Kad mūsu hokejisti beidzot iemācīsies spēlēt atbilstoši savai meistarībai tieši ar sava līmeņa komandām? No tā jau ir atkarīga izcīnītā vieta – vai iekļūstam labāko desmitniekā vai kārtējo reizi paliekam tikai 13. vietā. Manuprāt, nav jālien vai no ādas laukā, lai uzvarētu vai atņemtu kādu punktu tādām komandām kā Zviedrija vai Čehija, bet pēc tam zaudētu Šveicei un Norvēģijai.
Gribētos jau reiz sagaidīt to brīdi, kad Latvijas izlase cīnītos par 3. vietu. Štrunts par bronzas medaļām, mums jau pietiktu ar pašu cīņu par čempionāta godalgām. Cik ilgi mēs, Latvijas hokeja līdzjutēji, lai dzīvojam ar domu, ka galvenais Latvijas izlasei ir neizkrist un saglabāt vietu hokeja elites grupā.
Šoreiz vismaz tas neizšķīrās grupas beidzamajā spēlē, bet kļuva skaidrs pēc „samocītās" uzvaras pār Kazahstānu. Taču Latvijai bija jāuzvar beidzamajā spēlē ar Norvēģiju. Tas bija jādara uzticīgo Latvijas hokeja līdzjutēju dēļ. Tad pasaules hokeja čempionāts mums beigtos uz priecīgākas nots un nepaliktu mieles ne līdzjutējiem, ne pašiem hokejistiem.