7. maijā Ķeguma mototrasē „Zelta Zirgs" pulcējās drosmīgākie dalībnieki no visas Latvijas uz astoto „DNB Stipro skrējienu", kas radīts par godu Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienai. Distancē skrējējiem vajadzēja stāties pretī dažāda lieluma mototrases tramplīniem un pauguriem, bija jāpārvar vairākas ūdenstilpes, grūtāki pārskrējieni pa dūksnāju, stigu vai mežu, kopumā – 33 šķēršļi deviņu kilometru garumā.
Šogad „DNB Stipro skrējienā" tika pārsniegts pērnā gada dalībnieku skaits. Kā ierasts, visvairāk dalībnieku sacentās masu starta komandu un vīriešu grupā. Pieaugušo distancē uz starta izgāja vairāk nekā 4500 skrējēju, proti, 550 sievietes, 1500 vīrieši un 600 komandas. Izturības skrējienā bija pārstāvēts arī Madonas reģions; uzrunājām dažus no dalībniekiem – madoniešiem par viņu gūtajiem iespaidiem pasākumā.
Jānis Jukšs: – „DNB Stipro skrējienā" piedalījos jau otro gadu. Pieteikties pamudināja sportisks gars, bija arī atsauksmes no cilvēkiem, kas bija piedalījušies iepriekš. Pagājušajā gadā sacensības šķita gana grūtas. Man bija lielāks svars, nedaudz nepareizi skrēju, tāpēc mazliet sabeidzu ceļus. Pagājušajā gadā ierindojos 560. vietā. Tagad rezultāti publicēti tikai elites grupai, bet masu skrējienam nav. Tīri pēc sajūtām šķiet, ka bija labāk. Ja salīdzina ar šo gadu, šķēršļi nebija grūti, bet pērn tie bija jūtamāki. Šogad arī bija 33 šķēršļi, bet trase bija vairāk skrienama. Grūtākais bija tas, ka daudz purva, bija jābrien pa dubļiem līdz ceļiem. Cilvēku daudz, nevari nemaz tā paskriet. Bet tās ir tādas emocijas! Kad startā pārņem adrenalīns, sirsniņa nedaudz dauzās, pirmajā ūdens šķērslī šķiet tik auksts, pirmos pāris kilometrus skrienot, ir uztraukums, tālāk jau iestājas savs režīms un vienkārši skrien. Masu skrējienā visi cits citam palīdz, padod roku, uzmundrina. It kā sveši cilvēki, bet visi skrien kā viena ģimene. Šogad braucām divatā ar brālēnu Kristapu Janoviču, vēl redzēju pāris pazīstamu cilvēku no Madonas. Daudziem esmu piedāvājis skriet komandās, bet kaut kā tomēr cilvēki no tā baidās. Varbūt nepatīk slapjums, varbūt jau no skolas laikiem ir trauma par obligāto 3 kilometru krosu, bet šeit tie ir pat 9 kilometri. Arī traumatisms. Protams, var satraumēties, kad lec grāvī, lien caur mucām – vienkārši ir jāskatās. Pirms sacensībām regulārāk paskrēju, bet tā ikdienā izskrienu aptuveni reizi mēnesī. Tāpat izkustos, pacilāju kādu dzelzi, papeldu un tamlīdzīgi – vienkārši formas uzturēšanai. Ir bijusi arī doma piedalīties kādā maratonā, bet visam jau nepietiek laika. Tāpēc izvēlējos „Stipro skrējienu", kur ir kaut kas ekstrēmāks – ir šķēršļi, interesanta trase un tiešām tiek pārbaudīti spēki. Ja man svarīgākais būtu rezultāts, tad skrietu elites grupā, bet gandarījums jau vairāk ir par pašu piedalīšanos, gūtajām emocijām. „DNB Stipro skrējienā noteikti piedalīšos arī nākamgad.
Līdzīgās domās ir arī Zane Silmanoviča: – Nolēmu piedalīties, jo gribēju pārbaudīt sevi un savus spēkus. Piedalījos pirmo reizi un neko nenožēloju. No paziņām gan dzirdēju tikai negatīvus viedokļus – ka tā pat ir sevis pazemošana, un kāda no tā esot jēga? „Vai viena puikas klīniskā nāve, citu plaušu karsoņi ir tā vērti? Ja gribi pierādīt, ka esi stiprs, labāk iesaistīties regulāros treniņos kādā sporta veidā." Es tam nemaz nepiekrītu. Pasākums nav spiesta lieta, tas notiek tikai reizi gadā – kas vēlas, lai piedalās. Es startēju masu sieviešu skrējienā. Nākamgad arī vēlētos to atkārtot. Par pašu skrējienu varu teikt, ka bija ļoti daudz dubļu, reizēm pat bija tā, ka nevarēja izbrist, vieglāk bija rāpus. Daudziem sagādāja grūtības „stikla kalns", bet ne man. Divi šķēršļi bija jāpārvar, lienot rāpus. Kājas un rokas, protams, bija nobrāztas un zilumos. Bet man patika – bija forši!
Diāna Rubule uzskata, ka lielākais ieguvums „DNB Stipro skrējienā" ir savu baiļu pārvarēšana. – Draudzene bija izdomājusi piedalīties „Stipro skrējienā" un dalībai pieteica arī mani. Sākumā it kā negribēju, bet tad jau piekritu. Kā vien 7. maijs nāca tuvāk, sāku saprast, cik tas tomēr būs traki. Iepriekš es ar sportu nekad tā īpaši neesmu nodarbojusies, skolas laikā pat bija atbrīvojums no sporta stundām. Lai sevi sagatavotu izturības skrējienam, divus mēnešus iepriekš nodarbojos ar svarcelšanu, fitnesu. Dažas dienas pirms pasākuma gan sāka pārņemt bailes, ka neizturēšu. Tomēr ir liels gandarījums par to, ka izdevās ne tikai trasi pilnībā noskriet, bet, kā šobrīd šķiet (jo rezultāti masu grupas dalībniekiem vēl nav publicēti), arī iekļauties 2,5 stundās. Nevienam šķērslim apkārt negāju, visu godīgi izpildīju. Man trakākais šķita „stikla kalns", kad pa gabalu jau redzējām, kā cilvēki šļūk atpakaļ, nevar kalnā tikt. Tāpat bija garas dubļu stigas, kurās bridām teju vai līdz jostasvietai. Savukārt foršākais skrējienā bija tas, ka nebija laika baidīties. Ikdienā man būtu bail no augstuma, no tā, ka nezinu, cik dziļš ir ūdens, kurā jālec, bet „Stipro skrējienā" to sanāk pārvarēt un pārliecināties, ka daudz tomēr vari izdarīt. Divas dienas pēc pasākuma, protams, sāpēja visi muskuļi. Pēc tam jau sāku sevi pieķert pie domas: „Varbūt nākamgad arī varētu piedalīties?", kaut gan skriešanas laikā bija stingra pārliecība: „Nekad vairs!" Man patika, ka tas bija kaut kas jauns, emocijām bagāts un – galvenais – sportisks piedzīvojums, es nekad iepriekš nebiju domājusi, ka varētu tādā veiksmīgi piedalīties, – vērtē Diāna Rubule.