4. maijs ir vieni no tiem svētkiem, kurus, kaut arī par svētkiem atzīstam, tā īpaši nesvinam. No vienas puses, ar tiem saistītie notikumi ir norisinājušies nesenā pagātnē, līdz ar to 4. maijs daudzu prātā vēl nav gana „nostāvējies", lai to nopietni atzīmētu, no otras puses, neatkarīgā Latvijā ir uzaugusi vesela paaudze cilvēku, kuriem tiešu atmiņu par padomju periodu nav un viss, ko viņi pazīst, ir šī valsts.
Diemžēl „šīs valsts" tēls ne vienmēr ir pozitīvs un svētku izjūtas rosinošs.
Noskriet maratonu
Lietojot salīdzinājumu no vieglatlētikas, 4. maijs Latvijai ir bijis kā starta šāviens, pēc kura valsts lielā tempā ir nesusies uz priekšu, taču pēc simt mežonīgā ātrumā noskrietiem metriem pēkšņi atskārtusi, ka šis nav sprints, bet garā distance. Spēki (resurss šī vārda plašākajā nozīmē) krietni iztērēti, bet jāskrien vēl ilgi. Tieši šādā situācijā, manuprāt, šobrīd ir atģidusies Latvija, kas ceturtdaļgadsimta laikā spējusi atbrīvoties no piektdaļas savu iedzīvotāju, kas gan nav traucējis mežonīgā kapitālisma labākajās tradīcijās iecelt miljonāru kārtā cilvēkus, kuru izpratne par to, kas ir labs bizness, saistās ar PVN shēmām, bet laba investīcija – ar dārgu, Latvijas ceļiem nepiemērotu superauto un bezgaumīgu savrupmāju iegādi.
Pēdējie mēneši ir skaidri parādījuši, ka Latvija ir uz spēku izsīkuma robežas. Tās organisms ir novājināts, taču laika atpūtai un veselības sakārtošanai līdz šim ir trūcis. Šobrīd pie varas esošie vismaz vārdos ir apliecinājuši vēlmi stāvokli uzlabot – vai tas skar kādas konkrētas tautsaimniecības nozares sakārtošanu vai pamatīgu revīziju kādā no valsts pārvaldes iestādēm (šobrīd redzamākā no tām ir Valsts ieņēmumu dienests, taču tā nebūt nav vienīgā iestāde, kura ilgojas pēc pavasara tīrīšanas). Ja apņēmība patiesa, jānovēl veiksme un izdošanās.
Visu gan valsts iekšienē, gan ārpusē valdošo nebūšanu kontekstā viegli iegrimt pesimismā, apātijā un zaudēt ticību ne tikai atsevišķām valsts institūcijām, bet valstij kopumā. Tad, kad uzmācas šādas domas, der atminēties, ka iespēja dzīvot savā neatkarīgā valstī nav dāvana. Tā ir privilēģija, līdzatbildība, un tas ir arī pienākumu kopums. Par labākiem dzīves apstākļiem ir jācīnās. Par labāku izglītību un veselības aprūpi ir jācīnās (veidi, kā to darīt, ir dažādi), par iespēju brīvi paust savus uzskatus ir jācīnās. Ir jācīnās ne tikai „par", bet arī „pret", un redzam, ka šobrīd viena no svarīgākajām cīņām ir pret valsts miesai piesūkušamies ērcēm, kas līdz šim ir dzīvojušas ar nesodāmības izjūtu, uzskatot, ka valsts ir radīta viņu iegribām un labsajūtai.
Brīdis, kad ieslīgsim pašapmierinātībā, uzskatot, ka viss ir kārtībā un tālāk varam dzīvot, kājas uz beņķa sacēluši, būs arī brīdis, kad atteiksimies no savas valsts.
Baltie galdauti
Šogad 4. maiju tiekam aicināti sagaidīt pie baltiem galdautiem. Šī ierosme nāk no Kultūras ministrijas, kas kūrē Latvijas simtgades pasākumus. Tekstos un reklāmas rullīšos tiek akcentēts tas, ka daudzos Latvijas namos, vai tas būtu kādas ģimenes dzīvoklis vai kāda no ražošanas brīva telpa, kurā pulcējies darba kolektīvs, neatkarības deklarācijas pieņemšana notika, kā mēs mūsdienās mēdzam teikt, onlainā. Tauta, klausoties Augstākās Padomes (AP) Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētāja Induļa Ozola „par" un „nepiedalās", skaitīja līdzi, rēķinot, pie kura „par" varēs uzgavilēt, jo būs sasniegts nepieciešamais balsu skaits. 100% pārliecība par to, ka „par" būs pietiekami, bija tikai retajam optimistam, taču bija cerība un paļāvība uz tiem AP deputātiem, kuri, izgājuši cauri vēlēšanu sietam, guvuši milzu sabiedrības uzticības kredītu, spēs izšķirties par vienu, faktiski vienīgo, patiesi nozīmīgo lēmumu, kas AP bija jāpieņem, nezinot, vai individuālais balsojums vēlāk nepārvērtīsies personīgā traģēdijā.
Balts galdauts, taukaina vaskadrāna, mežģīņu sedziņa – nav svarīgi, kas tolaik sedza galdus, pie kuriem pulcējās cilvēki, skaitot AP deputātu balsis un gaidot mirkli, kad Latviju atkal varēs uzskatīt par neatkarīgu valsti, svarīgākais bija vienotais mērķis un emocijas, kas to visu pavadīja. Jāatzīst, ka 4. maijs ir uz emocijām būvēts datums (daudzas no emocijām arī palika 1990. gadā) un līdzšinējos gados tam ir pietrūcis 18. novembra svinīguma. Frakas, smokingi un viegli panēsāti cilindri un katliņi, rudens pievakare Nacionālajā teātrī nav tas pats, kas neglītas raga brilles, karstā maija saulē piesvīduši krekli, uzvalki un kleitas, kā arī radioaparāts „Abava" pie auss. 18. novembrim par labu runā arī pirmreizīgums. Lai kā mēs raudzītos uz 4. maiju, tas ir tikai un vienīgi atkārtojums – valstiski nozīmīgs, bet atkārtojums. Līdz galam 4. maija nozīmību sabiedrības uztverē pašķaida arī 1991. gada 21. augusts – diena, kad tika pieņemts konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu", ko pieņemts uzskatīt par datumu, ar kuru Latvija de facto atjaunoja neatkarību un sāka iegūt starptautisko atzīšanu. Iespējams, tieši tādēļ formāts, kas bez lieka svinīguma un pompoziem koncertiem vedina uz pasēdēšanu ģimenes, draugu, kaimiņu vai vienkārši labu cilvēku lokā, reflektējot par to, kas ir mūsu valsts, uz kurieni tā dodas, kas ir tās iedzīvotāji un kāda ir mūsu ikkatra loma Latvijas tālākajā pastāvēšanā, nav peļams. Jā, neiztrūkstoši būs stāsti par Atmodas periodu, laiku līdz 4. maija balsojumam un 1991. gada notikumiem, taču krietni vien svarīgāka par kavēšanos pagātnē ir mūsu spēja skaidri identificēt izaicinājumus, kas saistīti ar valsts turpmāku pastāvēšanu. Tam ir nepieciešams viss tautas intelektuālais resurss un pietiekami augsta atbildības izjūta ik dienu, sakot tikpat skaļu „par", kā tas tika pateikts 1918. un 1990. gadā. Par Latviju.