Kopš pagājušā gada vasaras aprūpi mājās Madonas novada iedzīvotājiem sniedz biedrība „Latvijas Samariešu apvienība". Atkarībā no cilvēka vajadzībām palīdzību mājas solī sniedz aprūpes dienesta darbinieki, tāpat ir pieejami jauni atbalsta veidi – Drošības poga un īpaši aprīkota automašīna-pārvietojams aprūpes birojs.
Madonas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja vietniece Anita Biķerniece atklāj, ka Madonas novadā mājaprūpi saņem 95 iedzīvotāji, 21 mājoklī ir uzstādīta Drošības poga, kā arī pie 17 aprūpējamajiem regulāri brauc aprūpes busiņš. Anita Biķerniece piebilst: – Ir cilvēki, kas gan saņem ikdienas aprūpi mājās, gan izmanto īpaši aprīkotās automašīnas pakalpojumus. „Latvijas Samariešu apvienības" sniegtās aprūpes mājās saņēmēju skaits ir pieaudzis, un mums ir tikai pozitīvas atsauksmes. Šī ir vienkārši lieliska sadarbība.
Jau iepriekš esam informējuši – ja mājoklī uzstādīta Drošības poga, krīzes brīdī atliek vien piespiest signālpogu un informēt par to, kas atgadījies. Signāls Zvanu centrā nonāk no jebkuras vietas dzīvoklī vai mājā. Izrunājot situāciju ar operatoru, ja nepieciešams, problēmas risināšanā tiek iesaistīti operatīvie dienesti.
Tāpat Samariešu atbalsts mājās tiek nodrošināts ar īpaši aprīkotu automašīnu-pārvietojamo aprūpes biroju ar autonomās strāvas ģeneratoru, dušu ar silto un auksto ūdeni, tualeti, gāzes plītiņu, ledusskapi, veļas mazgājamo mašīnu, specializēto aprīkojumu pēdu kopšanai un matu griešanai. Pagājušajā nedēļā laikraksts „Stars" devās līdzi mobilajam aprūpes busiņam izbraucienā pie aprūpējamajiem Madonas novadā. Aprūpētāja Dzintra Miška pastāsta, ka diena iesākas pulksten 9 un nereti beidzas pēc 12 stundām, pulksten 21. Šādā laikā iespējams apbraukāt 6-8 cilvēkus. – Grafiks ir diezgan pilns, jo pie katra aprūpējamā kāds laiciņš jāuzkavējas, darbiņi jāpadara. Cilvēku vajadzības ir dažādas, līdz ar to atšķiras arī izmantotie pakalpojumi no busiņa klāsta. Dušā gan iet gandrīz visi, jo sevišķi laukos, varbūt tikai pāris cilvēku neizmanto šo pakalpojumu. Pat ja cilvēks dzīvo pilsētā, nav jau reizēm, kur nomazgāties. Ienes mazā spainītī ūdeni, bet visa nomazgāšanās ir bļodā. Mums, kas esam pieraduši katru dienu ieiet dušā, to nesaprast. Tāpēc cilvēki ļoti novērtē šo pakalpojumu. Dušas telpā var apsēsties, ir vieglāk apmazgāties, noliekties, mēs arī piepalīdzam. Jāteic, ka otrs populārākais pakalpojums ir drēbju izmazgāšana busiņā, – ar speciāli aprīkotā aprūpes transporta darbību iepazīstina Dzintra Miška. Aprūpētāju darbs ir krietni plašāks. Piemēram, aprūpētājs-šoferis Dmitrijs Haluss apskraida trīs tuvējos Madonas veikalus, kamēr sameklē veļas pulveri, kas nepieciešams veļas izmazgāšanai, bet ko sirmgalvei aizmirsies nopirkt. Tāpat, kamēr mazgājas veļa, aprūpētāji pēc nepieciešamības ienes malku vai ūdeni, iztīra istabas.
– Lai vai kā reizēm ietu, darbs patīk, te strādāju jau trešo gadu. Kad to kādam pasaki, neviens netic. Esmu iepriekš citur strādājis, bet pat mājinieki redz, ka tagad ar prieku eju uz darbu, – secina Dmitrijs Haluss.
Viņam piekrīt Dzintra Miška: – Madonas novadā cilvēki ir ļoti atsaucīgi un pozitīvi. Viņiem patīk. No sākuma, kā jau visur – baidīja nezināmais. Bet tagad priecājas, kad pagalmā ieripo aprūpes auto. Protams, ļoti bieži mūsu darbā ir arī jābūt kā psihologam. Cilvēki ir jāuzklausa, jāpaklusē vai – tieši otrādi – jāparunā. Pati nekad nedomāju, kā tas būs, kaf palikšu veca un nevarīga. Ej tikai un dari! Bet arī šie cilvēki skrēja, gāja, darīja, strādāja. Tagad viņi to vienkārši nespēj, un to ir ļoti grūti pieņemt. Ir svarīgi viņus uzklausīt un palīdzēt.
Madoniete Leonīda Brinka savos 92 gados teju vai ir pilnīgs pretstats aprūpētājas Dzintras aprakstītajam. Tikai laikraksta „Stars" ierašanās viņu ir nedaudz samulsinājusi un darījusi nopietnu. Ikdienā viņas prāts ir ass, možs, humora un optimisma pilns. Leonīdas kundze joprojām parušinās ārā, iekoptajās vadziņās un dobītē. Tomēr visādi dzīves līkloči pārdzīvoti un vecumdienās, saprotams, kļūst grūtāk mājas soli apdarīt. – Nekad nedomāju, ka man tāds garš mūžs būs atvēlēts. Esmu pārcietusi divus karus, apglabājusi trīs bērnus. Ar vienu vīru vien man nepietika, apprecēju otru (smejas), kas atveda uz Madonu. Jaunākajam dēlam Valdim tagad ir 63 gadi, viņš dzīvo Ogres pusē. Kad jau palikšu arvien švakāka, būs jāiet prom. Bet, kamēr vēl varu, lēnā garā mājās vienu, otru stūri patīru. Kompāniju man sagādā kaķīši, jau no mazotnes mājās vienmēr bijuši dzīvnieki. Aprūpētāja Ilze Kloppe pie manis atnāk katru otrdienu, palīdz māju sakopt, iztīrīt, grīdu izmazgāt, aiziet arī uz veikalu. Busiņš atbrauc reizi mēnesī, tad var ieiet siltā dušā un drēbes izmazgāt, – savu ikdienu pārstāsta Leonīda Brinka.
Arī Kalsnavas pagasta „Īvēnu" māju saimniece Maiga Ķerķe aprūpes busiņu sagaida ar prieku:
– Parasti eju dušā, tur palīdz nomazgāties, noslaucīties, saģērbties. Mājās jau, cik ūdeni varu pienest, ikdienā arī pati nomazgājos, bet busiņā ir tik skaisti, aprūpētāji vienmēr atsaucīgi un izpalīdzīgi. Ikdienā man palīdz ļoti sirsnīga un strādīga aprūpētāja Dace Blaua. Viņa man malku sanes, tieku pie ārsta aizbraukt. Bērni man ir, bet viena meita dzīvo Aizkrauklē, strādā ātrajā palīdzībā, otra meita Praulienā – arī nevar katru reizi izskraidīt, jo ar mašīnu nebrauc, bet ar sabiedrisko transportu grūti. Protams, gultā vien neguļu, ir jāstaigā, saimniecībā ir lopiņi, vistiņas, kas jāaprūpē. Kamēr vīrs bija dzīvs un pati stiprāka, visu paši darījām, bet nu jau 18 gadu vīrs tai saulē. Paldies Madonas novada pašvaldībai un aprūpētājiem par šo darbu un palīdzību mums, vecīšiem!