19. aprīlī Madonas novada bibliotēkā viesojās žurnālists, publicists un Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis, kas, tiekoties ar madoniešiem, dalījās pārdomās par dzīves izaicinājumiem, ko sniedz darbība žurnālistikā un politikā, ilustrējot tos ar atziņām, ko sniedz Ričarda Rora uzrakstītās un latviešu valodā tulkotās grāmatas – „Kailā tagadne", „Ādama atgriešanās" un „Kritiens augšup".
Kaut arī lielāko mūža daļu Ilmārs Latkovskis pavadījis Ogrē, Madona viņam nav sveša, jo Varakļānos dzimušais politiķis un publicists skolas gados Madonā spēlējis futbolu un sapņojis par futbolista karjeru. Sapnis kļūt par slavenu futbolistu nepiepildījās, taču citi sapņi – gan, un tie lielākoties ir bijuši saistīti gan ar žurnālistiku, gan citu sabiedrisko darbību. Uz Madonu Ilmāru Latkovski atveda Madonas novada bibliotēkas uzaicinājums, un, ja reiz bibliotēkā, tad nevar iztikt bez grāmatām. Uz tikšanos sanākušos iedzīvotājus, no kuriem liela daļa bija skolēni, Saeimas deputāts iepazīstināja ar Ričarda Rora grāmatām, kuras kā vērtīgu lasāmvielu viņam ieteicis draugs mācītājs Juris Rubenis. – Grāmatā „Kailā tagadne" Ričards Rors runā par mūsu spēju redzēt ar trešo aci, ko mēs, latvieši, biežāk dēvējam par sirdsgudrību, kas ir pavisam kas cits, nekā prāta gudrība. Autors grāmatā pievēršas mūsdienu interneta un informācijas laikmetam. Mums šobrīd ir pieejams milzum daudz informācijas, bet zināšanu un saprašanas ir maz. Vai tā var būt? Internets, kas ir lielisks izgudrojums, sniedz plašas iespējas, taču vienlaikus rada arī milzu atkarību – atkarību no drazām. Otrajā grāmatā „Ādama atgriešanās" Rors runā par diviem būtiskiem jautājumiem. Viens no tiem saistās ar to, ka Rietumu sabiedrībā paliek aizvien mazāk vīriešu, kuri varētu zēniem būt par paraugu un autoritāti. Gadsimtu gaitā sabiedrība ir attīstījusies saskaņā ar tradīciju, ka vecie viedie cilvēki nodod savas zināšanas jaunajiem. Daudzu apstākļu ietekmē šī tradīcija ir pārtrūkusi. Kā iemeslus var minēt gan dažādas liberālajā sabiedrībā pārprastas ievirzes, gan, kā tas ir Latvijas gadījumā, – vīriešu trūkumu, ko radījis karš un izsūtījums. Šajā situācijā stāsts ir par to, kā sabalansēt moderno pasauli, demokrātiju un brīvību ar tradīcijām, kuru pakāpeniska izzušana smagi ietekmē sabiedrību. Otrs jautājums, kas tiek aplūkots grāmatā, ir par to, kā mēs tiekam galā ar vēsturiskajiem ievainojumiem. Tas jāaplūko gan individuālā, gan savas dzimtas, gan tautas līmenī, īpaši aktuāls šis jautājums ir latviešiem. Vēsturiskos notikumus nevaram aizmirst, tāpat kā nedrīkstam aizmirst traģēdijas un upurus, ko nesis karš un okupācija, taču vienlaikus nedrīkstam arī ļauties nemitīgai upura lomai, runājot tikai par pāridarījumiem. Šis ir ļoti būtisks jautājums, ar ko arī es ikdienā gan kā indivīds, gan kā politiķis saskaros. Trešajai Rora grāmatai dots paradoksāls nosaukums – „Kritiens augšup". Tajā tiek stāstīts par tiem kritieniem, kuri cilvēkam dzīvē nepieciešami, lai viņš spētu garīgi attīstīties. Rors raksta, ka šādi kritieni un grūdieni īpaši nepieciešami jauniem cilvēkiem. Tiem ir jāapdauzās un tā kārtīgi jāpārvērtē attieksme pašiem pret sevi un pret dzīvi. Protams, nepieciešams ir balanss, un visa dzīve nevar sastāvēt tikai no belzieniem vai kāpšanas uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Tādā gadījumā garīgas izaugsmes nebūs, vien pamatīgi apdauzīts cilvēks. Šajā grāmatā autors runā arī par diviem dzīves posmiem. Pirmais – egoistiskais, kurā cilvēkam ir sevi jāpierāda, jācīnās, lai līdz zināmai robežai iekarotu savu vietu pasaulē, un tad nāk otrais posms, kad tu saproti, ka ir laiks sevi pārprogrammēt un vērsties uz iekšējo pasauli. Šajā posmā jāsāk sevi labāk izprast, jānomierinās un jāpiebremzē arī ar negācijām, – par Ričarda Rora grāmatās minēto, kas palīdzējis arī viņam pašam veidot dzīves uztveri, runāja Ilmārs Latkovskis. Kā ilustratīvs piemērs grāmatā „Kritiens augšup" minētajiem diviem posmiem kalpo arī paša politiķa dzīve.
– Ilgu laiku biju ironiski kritiskais žurnālists. Arī tagad Latvijā netrūkst tādu žurnālistu, kuri visu vērtē ļoti kritiski un uzskata, ka žurnālistikas misija ir būt sabiedrības sargsunim. Kaut kādās devās tas ir nepieciešams, taču ir jāapzinās, ka šādai pieejai ir arī savas negatīvās puses, un tās attiecas gan uz sabiedrību kopumā, kuru šis pārmērīgi kritiskais skatījums dzen bezcerībā, gan uz pašiem žurnālistiem. Varu runāt, balstoties pats uz savu pieredzi. Biju iecienīts ironisks, kritisks žurnālists. Publika aplaudēja, sak', kā mēs to vai citu politiķi iznesām cauri. Tas varbūt arī bija nepieciešams, taču vienā brīdī sāku saprast, ka man sevi vajag pārprogrammēt, jo apzinājos, ka ar savām kritiskajām pārraidēm neko labu cilvēkiem nedodu, vien uzkurinu viņos negācijas, kas jau sāk darboties kā narkotika. Tādos brīžos tu sāc domāt, kas ar tevi pašu notiek, ja dzīvē centies meklēt tikai negatīvo un par to priecājies. Pats sev pateicu „stop" un pēdējos četrus gadus žurnālistikā veltīju pozitīvu stāstu meklēšanai, – par saviem līkločiem žurnālistikā runāja Saeimas deputāts.
Bieži vien negācijas tiek saistītas arī ar politikas procesu un pašiem politiķiem. Ilmārs Latkovskis atzina, ka arī pats ilgi pārdomājis, pirms tajā iesaistīties, taču vienlaikus aicināja apzināties, ka politiķi ir daļa no mūsu sabiedrības.
– Politiķi ir pelnījuši, lai no viņiem prasītu atbildību, un arī pārmetumus viņi ir pelnījuši, taču vienlaikus jāsaprot, ka politiķi neatlido no Mēness. Tie nāk no mūsu vidus. Viņi ir tās pašas sabiedrības produkts kā jūs. Esmu dzirdējis sakām, ka pirms došanās politikā cilvēks bijis lielisks, taču, kā kļuvis par politiķi, tā viss cauri. Tas ir ļoti vienkāršots skatījums. Protams, politika dod virkni izaicinājumu, un cilvēks, kas darbojas tajā, izgaismojas citādi, taču jāsaprot, ka mēs politiķus lielākoties pazīstam nevis tieši, bet gan pastarpināti, caur plašsaziņas līdzekļu prizmu, un ne vienmēr šis ir pats adekvātākais veids, kā atspoguļot cilvēku, – savu viedokli pauda politiķis.
Tiekoties ar madoniešiem, Saeimas deputātam vajadzēja uzklausīt arī ne vienu vien nepatīkamu jautājumu vai komentāru – gan par viņa balsojumu saistībā ar sejas aizklājošu galvassegu valkāšanu ierobežojoša likumprojekta tālāku virzību Saeimā (deputāts neatminējās, ka būtu balsojis „pret", taču plenārsēdes protokols liecina par pretējo), gan saistībā ar nebūšanām tieslietu jomā, kuru kūrē viņa partijas biedrs Dzintars Rasnačs.
Vaicāts, kurā no savas dzīves un radošās darbības posmiem viņš juties vai jūtas vislabāk, Ilmārs Latkovskis atzina, ka visi dzīves posmi ir būtiski.
– Vienubrīd man šķita, ka esmu iekūlies ne tur, kur vajag, un jālec no politikas ārā, taču, ja tu atrodi mērķi, uz ko virzīties, projektu, ko īstenot, tad arī pārējās drazas reizēm ir paciešamas. Šobrīd būtisks virziens, kurā vēlos darboties, ir integrālās politikas studiju grupa, kurā darbojas deputāti no vairākām partijām. Vienkāršā valodā runājot, studiju grupas darbība ir vērsta uz to, kā palikt cilvēkam, esot politikā. Tas nav viegls uzdevums, ne mazāk sarežģīts, kā palikt cilvēkam, darbojoties biznesā. Šīs studijas darba rezultāts droši vien uzreiz nebūs redzams, taču ceru, ka maziem soļiem spēsim mainīt attieksmi un iekšējo gaisotni politikā. Visbūtiskāk tas skar dialoga kultūru, un uz to savos darbos norāda arī Rors. Kas ir pieņemts par kritēriju labam dialogam politikā vai biznesā? Jo vairāk savas patiesības sarunās izsitīšu, jo labāks rezultāts. Ja panākšu savu, lieliski. Atvērtā dialogā, kur neeksistē šis melnbaltais skatījums, kritērijs labam rezultātam ir tas, cik daudz es sarunā no oponenta esmu guvis un spējis papildināt, paplašināt savus uzskatus. Manuprāt, politikā būtu svarīgi nemitīgo savstarpējo cīņu nomainīt uz šādu principu. Darbojoties politikā (atšķirībā no publicistikas un žurnālistikas, kurā tu redzi sava darba progresu), nereti esi rāvies melnu muti un, iespējams, pat pareizā virzienā, taču vienmēr tā ir bijusi pretcīņa un esi palicis uz vietas, – sacīja Ilmārs Latkovskis.
DĀVJA VECKALNIŅA foto