Mēs – pensionāri – vēl ik pa laikam gribam ticēt valdības un Saeimas solījumiem, kas, veidojot jauno budžetu, saka – būs pielikums pie pensijas, lai jūs varētu dzīvot cilvēcīgāk, būs! Taču, arī šo budžetu apstiprinot, tie bija tikai tukši vārdi.
Pārdomas raisa visas lielākās budžeta izdevumu pozīcijas, galvenokārt jau militārie izdevumi, kas saistīti ar bruņojuma iegādi un militāristu algu pieaugumu. Jāvaicā, kuram no bruņoto spēku virsniekiem vecāki vai vecvecāki nav pensijas vecumā? Viņu izaudzinātie bērni tagad saņem labu algu, kamēr pašiem jādomā, kā izdzīvot līdz nākamajai pensijai. Vai šāds līdzekļu sadalījums ir pareizs?
Daudzus gadus no pensionāriem tika slēpti skaitļi, cik liels ir sociālā budžeta uzkrājums. Runājot ar citiem pensionāriem, mums nav skaidrs, kādēļ pensionāru problēmas tik maz nodarbina Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāju Andri Siliņu. Pagājušā gada augustā, kad pensionāri piketēja pie Saeimas, viņš teica, ka pensionāri saprotot, ka budžets nav no gumijas. Siliņš kā Saeimas deputāts saņem ļoti labu algu, varbūt tādēļ šī vienaldzība.
Man dzīvo radi ASV. Kad stāstu par Latvijā notiekošo, viņi nevēlas ticēt, ka pensionāri var dzīvot tik sliktos apstākļos, bet valdība, deputāti un lielie uzņēmēji tikai apmierināti smaida – viss kārtībā. Viņi pat neapsver domu par atgriešanos Latvijā, jo redz, ka saprātīgi cilvēki, kas prot apieties ar valsts naudu, šeit nav nepieciešami, savukārt pensijas gados cilvēki var rēķināties tikai ar „gardo" reņģu sacepumu. Viņi vēlas dzīvot ārvalstīs un saņemt tos labumus, ko viņiem sniedz šo valstu sociālā atbalsta sistēma, braukt ceļojumos un izbaudīt privilēģijas, par kurām mūsu pensionāri var tikai sapņot.
Aicinu politiķus aizdomāties, jo neviens nepiedos tai valdībai, parlamentam, kas, izmantojot varas sniegtās iespējas, ignorēs tik daudzus vecos ļaudis, kuri vecuma, slimību un nespēka dēļ nespēj iziet ielās, lai skaļi protestētu pret apkārt valdošo netaisnību.