Eiropas Parlamenta aprīļa plenārsesijā beidzot skatīs ilgi gaidīto ziņojumu par visaptverošu (holistisku) pieeju ES migrācijas politikai. Tāpat EP darba kārtībā tuvākajā laikā paredzēta virkne jautājumu saistībā ar drošības stiprināšanu un terorisma apkarošanu, kas pēc terorakta Briselē kļuvis vēl akūtāks.
Seminārā reģionālo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, ko organizēja Eiropas Parlamenta informācijas birojs, par šo tēmu uzklausījām vairāku EP deputātu viedokli.
EP deputātes Sandras Kalnietes domas
EP deputāte Sandra Kalniete uzsvēra, ka nekad ārpolitika nav bijusi tik svarīga, kā tagad, kad, attīstoties konfliktiem, pārsvaru pār diplomātiju ņem spēka politika. „Latvija ir robežvalsts. Pret milzīgajām ES teritorijām tā ir neliels reģions. Latvijas pierobeža lielās emigrācijas dēļ ir tukša. Esam kaimiņos valstij, kura piekopj agresīvu politiku pret saviem kaimiņiem, ar to domājot 2008. gadu Gruzijā un 2014. gadu Ukrainā – Krimas aneksiju."
Runājot par to, kādā veidā tiks aizsargāti cilvēki un sabiedrība, deputāte minēja, ka ES dalībvalstis savai aizsardzībai summāri tērē 50 procentu no tā, ko tērē ASV. Taču šīs aizsardzības efektivitāte salīdzinājumā ar ASV ir 10 procentu. „Tas nenozīmē, ka jārada jaunas struktūras un industrijas, jautājums ir par to, kā esošos resursus pielīdzināt un sapludināt. Svarīgs ir arī dzīvais resurss, kā tas tiek attīstīts un trenēts."
Šobrīd aizsardzība pilnībā ir katras valsts nacionālā kompetence. Kā akcentēja Sandra Kalniete: – Svarīgi izveidot kaujas grupas, ko varētu izmantot gadījumos, kad Eiropas kaimiņvalstīs izveidojas nekontrolējama situācija. Šobrīd šādas spējas ir Lielbritānijai, Francijai un vēl dažām valstīm.
Uz jautājumu, kādā veidā pret apdraudējumiem, ko rada terorisms, tiks nosargātas ES ārējās robežas un līdzšinējais dzīvesveids, EP deputāte atbildēja: – Ir jānošķir tas, kas ir terorisma īstenotāji. Viņu intelektuālais centrs parasti atrodas ārpus ES, bet īstenotāji ir Eiropā dzimuši un auguši, ideoloģiski rekrutēti cīnītāji. No imigrantu pirmās paaudzes slāņa tādi cilvēki nenāk, tāpēc bailes par to, ka līdz ar imigrāciju mums varētu paaugstināties terorisms, ir faktos nepamatotas.
Uz jautājumu, vai starp tiem, kas ierodas Eiropas teritorijā, daļa ir „Daesh" kaujinieku, Sandra Kalniete atbildēja apstiprinoši – balstoties uz Eiropas izlūkdienestu ziņām, tie varētu būt līdz pat 8 tūkstošiem cilvēku. „Lai viņus noteiktu, mēs buksējam. Eiropas Komisija ir izstrādājusi priekšlikumus, kas jāveic, lai apsargātu Eiropas ārējo robežu. Ir jāveido kopīgi Eiropas robežapsardzes spēki. Otrs, lai varētu kontrolēt imigrācijas plūsmu, – jāveido kopīgas Eiropas līmeņa datu bāzes. Bez tam Eiropas Savienībai nepieciešams kopīgs izlūkošanas dienests. Šobrīd ir Interpols, kas pastiprināts ar citām aģentūrām, kopīga izlūkošanas dienesta vēl arvien nav. Izlūkiem būtu jāstrādā arī „Daesh" nometnēs."
Kā visgrūtāko cīņā ar terorismu EP deputāte minēja tā ideoloģiju. „Sociāli diezgan zemā sabiedrības slānī esošie islāmticīgie jaunieši, kas auguši Eiropā, jūtas bezmērķīgi, un tad nu šī ideoloģija viņiem pasaka, kas ir pareizi, labi vai kā vārdā ir jāmirst. Cīņa ar šo ideoloģiju prasīs gan sociālos instrumentus, jaunu darbavietu radīšanu, gan izglītības sistēmu, kurā šī ideoloģija tiek atsvarota."
Sandra Kalniete piebilda – „kamēr Eiropas islāmticīgo kopiena nevērsīsies pret savās mājās augušajiem teroristiem un rekrutētājiem, nekādas pārmaiņas gaidīt nevar".
EP deputātes Ivetas Grigules viedoklis
– Cilvēki, kas nāk uz Eiropas Savienību, nav bēgļi (no viņiem 10 procentu varētu iegūt bēgļu statusu), tie ir ekonomiskie migranti, kuru vidū ir radikāli noskaņoti cilvēki. Atnākot uz Eiropu, viņi iefiltrējas jau izveidotajos centros Briselē, Parīzē, Amsterdamā, Londonā, un terorisma vilnis līdz ar to ir tāds, kāds šobrīd ir. Nevaram domāt, ka tuvākajā laikā tas pierims. Kamēr robežas nebūs ciet, kamēr šie cilvēki, kas ES ieceļojuši nelegāli, netiks atgriezti atpakaļ, terorisms zels un plauks. Paši (vecās Rietumu valstis un Amerika) pie tā esam vainīgi. Demokrātijas un cilvēktiesību vārdā tika nogalināts Kadafi, Mubaraks, Huseins – autoritatīvie režīmi Āfrikas ziemeļos tā traucēja dzīvot, ka vajadzēja tos izjaukt un eksportēt demokrātiju citā civilizācijā, citā kultūrā, citā pasaules daļā. Tagad saņemam atpakaļ to, ko esam eksportējuši. „Vēju sēsi, vētru pļausi." Kamēr Eiropas Savienības robežas nebūs ciet, tikmēr par cilvēku drošību runāt būs smieklīgi. Ja ES nevar nodrošināt savas ārējās robežas, dalībvalstīm ir visas tiesības slēgt savas ārējās robežas. Cilvēku fiziskā drošība ir pamatu pamats. Tikai pēc tam nāk cilvēktiesības, vārda brīvība, demokrātija un visas „soft" lietas, par kurām katrā valstī ir sava izpratne. Tāds ir mans viedoklis, kas nav mainījies, tas kļūst aizvien konservatīvāks, lai neteiktu – radikālāks. Īpaši pēc Briseles notikumiem.
Iveta Grigule nepiekrīt kolēģiem, kuri saka – atnākušie ir nabaga cilvēciņi. „Ja paskatāmies realitātē, tie ir jauni vīrieši ap gadiem 30-40, ar sestajiem aifoniem kabatās. Ja viņiem nenodrošina attiecīgu dzīves līmeni, viņi buntojas. Kas tie par bēgļiem, no kā viņi bēg? Lai viņi ņem rokās ieročus un aizstāv savu zemi! Kurš cits gan zinās, kurā pusē nostāties un par ko cīnīties, kā paši šo valstu iedzīvotāji."
Uz jautājumu, cik droši visa kontekstā var justies Latvijas iedzīvotāji, Iveta Grigule atbildēja: – Latvija ir pietiekami droša. Mēs esam trešā nabadzīgākā ES dalībvalsts. Tas šajā brīdī ir mūsu glābšanas kociņš – klimats un salīdzinošā nabadzība. Tie, kas uzskata, ka bēgļu plūsmas tiks novirzītas caur Baltijas valstīm, maldās, tā nebūs. Bēgļi ies uz veco Eiropu un pēc tam cauri Dānijai un Nīderlandei centīsies nokļūt Skandināvijā. Baltija viņus pagaidām neinteresē.
2015. gadā uz Eiropu sākās kopš Otrā pasaules kara nepieredzēta migrācijas plūsma. Migranti fiziski ierodas Grieķijā un Itālijā. Pašlaik spēkā esošie ES noteikumi („Dublinas regula") paredz, ka patvēruma pieteikums jāizskata dalībvalstī, kur bēglis ieradies. Īstenojot solidaritātes principu, bēgļu slogs ir jādala solidāri. Solidaritāte ir princips, nevis likums – tas paredz izvēli. ES ārējo robežu apsargāšana ir tās dalībvalsts atbildība, kurā ir šī robeža. To koordinē ES kopīgā robežapsardzes aģentūra „Frontex". Pie „Frontex" dalībvalstis var vērsties pēc palīdzības, sastopoties ar migrantu pieplūdumu, ar kuru tās pašas vairs nespēj tikt galā. Eiropas Parlaments kopā ar Eiropas Komisiju un dalībvalstīm ir atbildīgs par līdzekļu piešķiršanu „Frontex", kā arī tās uzraudzīšanu.