Pirms laiciņa laikraksta „Stars" redakcijā vērsās kāda Sarkaņu pagasta iedzīvotāja, lai ar savu bēdīgo pieredzi brīdinātu citus iedzīvotājus. – Kādā rītā no mūsu mājām pazuda divi sunīši – vilku jauktenīte kucīte un maza auguma balts plušķītis. Ap pulksten 8 vēl bija bijuši mājās, pulksten 9 braucām uz Madonu, un suņu sētā vairs nebija. Kad atgriezāmies, joprojām suņu nebija, tāpēc sākām meklēt, – stāstu iesāk suņu saimniece.
Meklējumi bijuši nesekmīgi, lai gan kāda sieviete atminējusies, ka ap pulksten 11 tajā rītā uz ceļa redzējusi melnu suni. Diemžēl kucīti atraduši kādu puskilometru no mājas uz ceļa – nošautu, kamēr augumā mazākais suns tā arī palicis neatrasts. – Tai vietai, kur atradām nošauto suni, vienā pusē ir izcirtums, otrā – krūmi, koki, kādus 200 m tālāk – pirmās ēkas. Ir aizdomas par vienu kaimiņu, bet, protams, neko nevaram pierādīt, tad ir jātaisa ekspertīzes. Ar šo gadījumu vienkārši vēlamies gan brīdināt suņu īpašniekus, gan atgādināt visiem šāvējiem, ka vecais likums – ja mājdzīvnieks atrodas 200 metru no apdzīvotas vietas, tas uzskatāms par klaiņojošu un medniekam ir tiesības to nonāvēt – vairs nav spēkā. Sunīši lauku mājās mēdz paskriet uz ceļa pusi, tad jau var jebkuru tā šaut nost. Protams, mēs arī saprotam savu vainu, ka suns bija izskrējis no mājas. Bet dzīvē tiešām gadās visādi, arī medniekiem likumi ir jāievēro. Mēs turklāt sazvanījāmies un noskaidrojām, ka tajā dienā nekādas medības nav bijušas pieteiktas. Bet te – ņem un šauj uz ceļa nost suni! – sagrauta bija sieviete.
Publiskajā telpā vairākkārt ir izskanējusi gan mednieku, gan dzīvnieku saimnieku, gan dzīvnieku tiesību aizstāvju viedokļu apmaiņa. Protams, nav vēlams, ka klaiņojoši suņi plosa meža vai kaimiņa dzīvniekus, tādēļ MK noteikumos Nr. 421 „Medību noteikumi" ir paredzēts šāds pants: „Klaiņojošu mājas (istabas) dzīvnieku nonāvēšana medību platībās, izmantojot medību šaujamieročus un ievērojot dzīvnieku aizsardzību reglamentējošo starptautisko līgumu un citu normatīvo aktu prasības, atļauta visu gadu." Tomēr Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks ir atzinis, ka šobrīd mednieki principā ir atteikušies no klejojošo suņu nošaušanas. Tāpat mednieku aprindās valda godaprāta uzskats, ka vismaz piecas reizes pirms šaušanas jāizsver, vai dzīvnieks nošaujams, piemēram, ja tas uzbrūk meža zvēriem vai mājlopiem, nevis kad ir noticis izņēmuma gadījums un mājdzīvnieks ir pamucis no mājām.