Jā, pavasaris ir atnācis, tas jūtams jau gaisā, gaišajos rītos un vakaros, kļavu un bērzu sulās. Zeme piebriedusi slapja, un viss apkārt vēl pelēcīgs, bet tas netraucēja šajās brīvdienās iepazīt jaunu aktivitāti, caur kuru palūkoties uz mazliet ievērojamākām vietām un skaistiem skatiem citām acīm – geokešingu.
Kas tas par zvēru, un ko viņš ēd? Geokešingu varētu raksturot kā dārgumu meklēšanas, orientēšanās, kā arī tūrisma kopumu. Lai gan patiesībā pēc kartes koordinātām un apraksta tiek meklēta vien neliela kastīte (visbiežāk) ar blociņu un zīmulīti, to atrodot, izjūtas patiesi ir, kā atklājot Ameriku. Sabristi zābaki, nostaigātas stundas, līdz kamēr uzvaras smaids: „Re, kur ir!" Viss sāls jau slēpjas tajā, ka slēpnis parasti ir viltīgi noslēpts, tikmēr tā meklēšanas gaitā rodas iespēja iepazīt vecus pilskalnus, senus bunkurus, vēl saglabājušos muižu mūrus, skaistus dabas objektus un daudz ko citu, kam ikdienā noteikti vienkārši paskrietu garām.
Skaista tā mūsu Latvija. Pašreiz Eiropā notiekošā kontekstā – arī relatīvi droša. Ja iepriekš vienmēr novērtējām to, ka neesam pakļauti ievērojamiem plūdiem, zemestrīcēm vai citām dabas stihijām, šobrīd jābūt pateicīgiem arī par to, ka neesam gana iekārojams galamērķis patvēruma meklētāju gūzmai, kuru vidū (diemžēl neizbēgami nepietiekamās kontroles dēļ) ir iespēja iekļūt un eiropiešu vidū dzīvot arī radikālajiem islāmistiem.
Tā gan ir laime nelaimē, jo Latvijas apstākļi nepietiekami pievilcīgi šķiet arī tiem simtiem tūkstošu, kas dzīvo ārvalstīs un Latvijā vismaz tuvākajā laikā neplāno atgriezties. Gribētu, bet neplāno. Ne velti, ja ziņās jālasa, ka daudzviet šogad tiek slēgtas skolas (kamēr Madonā vismaz šobrīd – tikai reformētas), reģionālajām slimnīcām samazina finansējumu, lai vairāk naudas piešķirtu lielajām klīnikām (Rīgas Austrumu, Paula Stradiņa un Bērnu slimnīcai), ārstniecības iestādēs kopumā pietrūkst ārstu. Drīzumā beigsies Eiropas Savienības fondu finansējums un valstij būs jāiemācās saimniekot bez tā, tikmēr nodokļu ieņēmumi Latvijā nav atbilstoši, ja salīdzina Igaunijas praksi, kur ar mazāku iedzīvotāju skaitu ieņēmumu dienests spēj nodokļos iekasēt vairāk pie līdzīgām nodokļu likmēm. Varbūt, ja tiktu mainīta līdzšinējā nostādne grābt aiz krāgas mazos ražotājus, ar nodokļiem apliekot pat noadītu un nopārdotu zeķu pāri, tā vietā pieķeroties lielajiem nemaksātājiem un shēmotājiem…
Bet ko nu starptautiskajā joku dienā par tik nopietnām lietām! Iesim pretī pavasarim ar smaidu, baudīsim dabu, tverot pozitīvās lietas un iespējas mums apkārt!