25. martā apritēja 67 gadi, kopš daudzām ģimenēm Latvijā sākās Golgātas ceļš uz tālo Sibīriju.
1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem 1949. gada 25.-28. martā. Šajās deportācijās tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes netika izšķirtas. No Latvijas 31 vilciena sastāvā jeb „lopu vagonos" 1949. gada 25. martā tika deportētas vairāk nekā 13 600 ģimeņu, vairāk nekā 42 100 cilvēku.
Traģisks šis rīts izvērtās arī Ļaudonas pagastā un toreizējā Sāvienas pagastā. No Ļaudonas pagasta tika izvestas 49 ģimenes (144 cilvēki), bet no Sāvienas pagasta – 34 ģimenes (98 cilvēki). Izsūtīto vidū bija arī bērni līdz 14 gadu vecumam –
katrā pagastā 25, viens bērniņš sāvēniešu ģimenē piedzima ceļā. Divi ļaudonieši mira ceļā, bet izsūtījumā mira 16 ļaudonieši un 9 sāvēnieši (ziņas par 1949. gada 25. martā izvestajiem iedzīvotājiem no grāmatas „Aizvestie. 1949. gada 25. marts", Rīga, 2007. g.).
Ļaudonieši un sāvēnieši nav aizmirsuši šo traģisko lappusi savas dzimtas un visas Latvijas vēsturē. Katru gadu, godinot komunistiskā genocīda upuru piemiņu, Ļaudonā notiek atceres pasākums, kurā piedalās gan 1941. gada 14. jūnija, gan 1949. gada 25. marta represijas pārdzīvojušie, kā arī pagasta pārvaldes pārstāvji un ļoti kuplā skaitā –
A. Eglīša Ļaudonas vidusskolas skolēni un skolotāji. Arī šoreiz pie piemiņas akmens Ļaudonā notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts pasākums. Skanēja mūzika, pie piemiņas akmens tika aizdedzinātas svecītes, nolikti ziedi un bērnu nestie pirmie pavasara sveicieni – pūpolu pušķīši. Ar klusuma brīdi tika godināta to aizvesto piemiņa, kuri smagajos apstākļos nometinājuma vietās neizdzīvoja un dzimtenē vairs neatgriezās.
– Ir pagājis vēl viens gads, kad tiekamies, lai pieminētu vienu no traģiskākajām vēstures lappusēm, līdzcilvēkus, tautiešus, kuriem liktenis 1949. gada 25. martā iezīmējās īpaši sāpīgi un kuri tika izrauti no ģimenēm, tēva mājām, dzimtenes. Daļa šos briesmīgos notikumus pārdzīvoja un atgriezās Latvijā. Viņu atmiņu stāsti mums neļauj aizmirst to, kas notika 1949. gada 25. martā, īpašā atmiņā paturot tos, kuri neizdzīvoja un uz visiem laikiem palika svešumā, – uzsvēra Ļaudonas kultūras nama vadītājs Kristaps Šķēls, aicinot nezaudēt modrību arī tagad, kad jauni draudu mākoņi ir savilkušies pār pasauli un Eiropu, būt modriem, lai nekad Latvijā nevienam tādas represijas vairs nebūtu jāpiedzīvo.
Atceres pasākuma dalībniekus uzrunāja un atmiņās dalījās arī pensionētā skolotāja Olga Grundmane, kas izsūtījumu uz Sibīriju piedzīvoja 1941. gada 14. jūnijā 10 gadu vecumā un kura pēc kara uz Latviju tika atvesta atpakaļ kopā ar citiem bērniem.
– Es ļoti labi atceros 25. marta rītu, kad no Ļaudonas un Sāvienas tika izvests tik daudz ģimeņu. Mani otrreiz neizveda, bet ļoti daudzi bērni, kas bija jau atgriezušies dzimtenē un dzīvoja pie saviem radiem, uz Sibīriju tika aizvesti vēlreiz, – sacīja Olga Grundmane. Viņa uzsvēra, ka visur ir labi cilvēki (un tādus sastapa arī izsūtītie), kuri dažādās dzīves situācijās viņiem iespēju robežās palīdzēja. Viņa aicināja sirdī paturēt arī to labestību, ko dzīvē katrs ir sastapis, kā arī bērnus aicināja labi mācīties, daudz lasīt grāmatas, jo zināšanas ir dzīves lielākā bagātība, vēlēja ar labām sekmēm pabeigt mācību gadu. Pateicoties zināšanām, var sasniegt izvirzītos mērķus un izlolotos sapņus.
Atceres pasākuma dalībnieki tika uzaicināti doties uz Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolu, lai kopā noskatītos režisores Dzintras Gekas dokumentālās filmas „Tālā zeme Sibīrija" sēriju „Amūras apgabals 1949. Tigda, Vozžajevka, Belogorska, Blagoveščenska".