Šā gada 1. jūlijā stāsies spēkā likuma norma, ka suņiem obligāti jābūt implantētai mikroshēmai jeb čipam, kas reģistrēts valsts vienotajā informācijas sistēmā – Lauksaimniecības datu centra (LDC) datubāzē. Devāmies pie veterinārārstiem Litas un Kaspara Udrasiem pārliecināties, kā šī procedūra notiek praksē.
– Vēl joprojām daži saimnieki domā, ka mikročipu iešuj, sunim jādod narkoze, tas asociējas ar kādas operācijas veikšanu. Bet mikročipu ievada ar zemādas injekciju jeb, tautas valodā runājot, – mikročips tiek ievadīts ar speciālu šļirci; adatā iekšā jau ir mikročipa kapsuliņa. Tā ir rīsa grauda lielumā. Pieņemts, ka mikročipu ievada dzīvnieka kakla apvidus kreisajā pusē. Varbūt tajā pašā dienā nav ieteicams dzīvnieku mazgāt, ir iespējams neliels pietūkums, asins izplūdumiņš, bet būtiskas vai ilgstošas problēmas no čipa nerodas, – par pašu čipēšanas procesu pastāsta Kaspars Udrass.
Un patiesi, procedūra ilgst varbūt divas minūtes. No sterila iepakojuma tiek izņemta šļircīte, suns tiek pieturēts, čik! – un kapsuliņa ir ievadīta. Iepriekš bijis noteikts, ka pie čipēšanas obligāti jāizraksta jauna pase, tātad no jauna jāveic arī obligātā vakcīna, tomēr šobrīd ir ieviestas izmaiņas, ka arī esošajā pasē var ielīmēt mikročipa numura uzlīmi. Šāda pase būs derīga suņa pārvadāšanai tikai pa Latviju. Ja pases nav, pie čipēšanas tiks izrakstīta tā saucamā Eiropas lolojumdzīvnieka pase.
Svarīgākais jautājums gan parasti izrādās – cik šāds pasākums maksā?
Cenas pie veterinārārstiem ir ļoti svārstīgas. Kamēr Rīgā cenas par čipēšanu var svārstīties 25-35 eiro robežās, Madonā vidēji jārēķinās līdz 17 eiro.
Kaspars Udrass atklāj praksē novēroto: – Ir gan tāds mīts, ka mikročips darbosies kā GPS lasītājs un kartē teju vai varēs ieraudzīt iezīmētu celiņu, pa kuru suns aizskrējis, ja gadījies izmukt, vai kurā adresē tobrīd konkrēti atrodas. Nē, mikročipa un vienotās datu sistēmas reģistra princips ir šāds – ja klaiņojošs dzīvnieks tiek noķerts, viņš nonāk klīnikā vai patversmē. Tur ar speciālu ierīci tiek pārbaudīts, vai dzīvniekam ir mikročips. Parādoties numuram, tas tiek atrasts datubāzē, kur tiem darbiniekiem, kam ir noslēgts līgums, ir pieejama informācija par saimnieku. Šajā brīdī ir ļoti būtiski uzsvērt datubāzes nozīmīgumu, jo tikai čips viens pats neko nedos. Ja tā numurs nav reģistrēts vienotajā datubāzē, ciparu vai burtu virkne nedos nekādu informāciju par saimnieku. Tādēļ pēc čipēšanas obligāta darbība ir šī unikālā numura reģistrēšana vienotajā datubāzē.
Obligāta ir arī reģistrēšana
Veterinārārsts skaidro, ka mikročipu var piereģistrēt trijos veidos:
1. To var darīt pats. Jāsamaksā Lauksaimniecības datu centram valsts nodeva 7,11 eiro. Pie maksājuma uzdevuma jāuzraksta ne tikai, ka tā ir valsts nodeva, bet arī saimnieka personas kods. Rekvizīti ir pieejami LDC mājas lapā (www.ldc.gov.lv). Tālāk ir jāizprintē veidlapa, tā jāaizpilda ar roku. Tad jānokopē no dzīvnieka pases: lapa, kurā redzami īpašnieka dati, lapa, kurā redzama informācija par mikročipu, dzīvnieka apraksts, kā arī lapa par vakcīnu pret trakumsērgu. Tad jāielogojas www.latvija.lv, jāizvēlas „Iesniegums valsts iestādei" – „Lauksaimniecības datu centram". Brīvā formā jāuzraksta iesniegums ar lūgumu reģistrēt savu mājdzīvnieku. Pielikumā jāpievieno apstiprinājums par veikto valsts nodevas maksājumu, ieskenēta aizpildītā veidlapa un pošu pases lappušu kopijas. – Tiem, kas ar tehniku ir uz „jūs", tas varētu būt sarežģīti, tāpat jāuzsver, ka šādā veidā piereģistrēt drīkst tikai savu mājdzīvnieku, ne trešās personas (piemēram, vecmammas vai Jāņa, Pētera) suni. Vienīgi, ja vecmammai ir internetbanka, tad tieši caur viņas internetbanku ir jāielogojas www.latvija.lv mājas lapā, kur jāuzraksta iesniegums, – nianses atklāj Kaspars Udrass.
2. Var aiziet uz jebkuru LDC filiāli ar suņa pasi, bez paša suņa. Uz vietas jāaizpilda veidlapa, jāsamaksā valsts nodeva 7,11 eiro, taču pašu piereģistrēšanu paveic LDC darbinieki. Madonas filiāle atrodas Rīgas ielā 4, 3. stāvā, darba laiks – trešdienās, no pulksten 9 līdz 14, iepriekš piesakoties pa tālruni 64807125.
3. Mājdzīvnieka reģistrēšanu var uzticēt savam veterinārārstam. – Ir dakteri, kas šo pakalpojumu nepiedāvā, bet vairums tomēr veic reģistrēšanu, tai skaitā arī mūsu klīnikā; pakalpojums maksā 10,50 eiro, no kuriem 7,11 ir valsts nodeva. Par izmaksām citviet jāinteresējas pie sava veterinārārsta, – ieteic Kaspars Udrass.
Ko paredz likums?
* Līdz šā gada 1. jūlijam sunim, kas sasniedzis sešu mēnešu vecumu pirms 2016. gada 1. jūlija, jāimplantē mikroshēma un suns jāreģistrē LDC. Piemēram, ja sunim ir pieci gadi un tam nav mikroshēmas, attiecīgi dzīvnieks nav reģistrēts LDC, tad līdz 1. jūlijam dzīvnieka īpašniekam jānodrošina šo prasību izpilde. Pēc brīvas izvēles var čipēt arī kaķus, seskus.
* Jau kopš 2015. gada 1. jūlija suņa īpašniekam dzīvnieka atsavināšanas gadījumā (piemēram, atdāvinot kucēnu vai meklējot jaunus saimniekus savam sunim) jānodrošina, lai atdošanas brīdī tam būtu implantēta mikroshēma un suns būtu reģistrēts datubāzē uz atsavinātāja vārda.
* Pēc 2016. gada 1. jūlija tos suņu īpašniekus, kuru mīlulim nebūs ievietota mikroshēma un kuru dzīvnieks nebūs reģistrēts LDC, varēs sodīt. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 107. pants fiziskām personām par suņa nereģistrēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā paredz sodu no 7 līdz 210 eiro.
Sekosim līdzi iespējamām izmaiņām!
Ņemot vērā, ka daudziem suņu īpašniekiem lauku teritorijās nav iespējams izpildīt Ministru kabineta (MK) prasības finanšu trūkuma dēļ, Zemkopības ministrija (ZM) valdībā iesniegusi grozījumus MK noteikumos Nr. 491. Tie paredz, ka suņu apzīmēšana ar mikroshēmu un reģistrācija nav obligāta tiem suņiem, kuru īpašnieki ir fiziskas personas un kuru turēšanas vieta ir ārpus pilsētas vai ciema teritorijas. Gadījumā, ja lauku teritorijā dzīvojošs suns piedalās izstādēs vai to uz laiku izved ārpus valsts teritorijas, dzīvnieks būs obligāti jāreģistrē LDC. Kā norādīts noteikumu projekta anotācijā, suņu blīvums lielāks ir pilsētās un ciemos. Līdz ar to šajās teritorijās ir būtiskāk nodrošināt suņu reģistrāciju, un ir iespējams pieļaut, ka ārpus pilsētas vai ciema teritorijas turēti fizisko personu suņi nav obligāti jāapzīmē un jāreģistrē.
Vairākas sabiedriskās organizācijas izteikušas iebildumus ZM iecerei atbrīvot lauku iedzīvotājus no pienākuma reģistrēt savus suņus. Sabiedrisko organizāciju ieskatā, tieši viensētu suņi, kuri brīvi klejo apkārt, rada lielākos draudus cilvēkiem, lauksaimniecības dzīvniekiem un arī savvaļas dzīvniekiem. Uzbrukuma gadījumā nevar noskaidrot šādu suņu īpašnieku, to saukt pie atbildības un pieprasīt kompensāciju par nodarītajiem postījumiem. Tāpat viensētu suņu īpašnieku atbrīvošana no pienākuma reģistrēt dzīvnieku ir diskriminējoša attiecībā pret citām tāda paša statusa iedzīvotāju grupām, piemēram, mazturīgiem suņu īpašniekiem, kas dzīvo pilsētās vai ciemos.
Jāuzsver, ka šī iecere vēl nav ne apstiprināta, ne noraidīta – par iespēju lauciniekus atbrīvot no pienākuma reģistrēt savus suņus vēl jālemj valdībai.