Rimšu ģimene – mamma Gita, tētis Armands, meitas Amanda un Alise – dzīvo lauku mājās Sarkaņu pagasta "Lācēnos". Viņi uzskata, ka lauku vide, dzīvojot saskaņā ar dabu, ir vislabākā, tāpēc dara to, kas patīk, – saimnieko laukos nelielā saimniecībā, izmantojot 8 ha zemes.
Lieldienu laiks Rimšu ģimenē sakrīt ar trim jubilejām. – Mums ģimenē ir trīs Lieldienu zaķi, jo Alisei 23. martā ir dzimšanas diena, šodien paliek 6 gadi, vecākā meita Amanda ir dzimusi 8. aprīlī, bet vīram Armandam dzimšanas diena ir 10. aprīlī. Tā ka kādam dzimšanas dienu vienmēr sanāk pa Lieldienām nosvinēt, – atklāj "Lācēnu" saimniece Gita Rimša. Uz Lieldienām, kā jau tradīcijas prasa, godā tiks celts dzīvības simbols – ola. Saimnieki tur vistas, līdz ar to ģimenei ir "laimīgo vistu" olas, kas dažādām šķirnēm ir atšķirīgas, tāpēc pat varētu nekrāsot – ir baltas, brūnas, zaļganas, zilganas, pelēkas.
Protams, vistkopība ir hobija līmenī, bet ar laiku varbūt būs iespēja attīstīt saimniecību.
Gita saka, ka jūtas lepna par to, ka dzīvo laukos, jo uz pilsētu var aizbraukt vienmēr: – Mums iznāk vadāt meitas uz skolu un dārziņu, jo Amanda mācās Madonas pilsētas 2. vidusskolas 4. klasē, Alise apmeklē "Zaķīšu" grupu pirmsskolas izglītības iestādē "Pasaciņa" Praulienas pagastā. Toties mums lauku mājās "Lācēni" visapkārt ir daba. Dzīvojam kā Dieva ausī.
Sarkaņu pagasta "Lācēni" ir maza lauku saimniecība, atrodas meža ielokā, Kujas dabas parka teritorijā. – Dzīvojot laukos, izjūtam lielāku brīvību, meitas var izskriet laukā, kad vēlas, dejot, dziedāt, nebūt ierobežotas, vasarā ir iespēja peldēties savā dīķī. Viņas arī iepazīst dabu, dzird putnus, mācās tos pazīt. Kujas dabas parka teritorijā katru gadu redzam arī melnos stārķus. Meitenēm tiek uzticēti nelieli darbiņi. Amanda un Alise labprāt pabaro kaķi, ir draugos ar abiem suņiem, patīk pabērt graudus vai maizīti vistiņām, un viņas zina, kur meklēt olas (zaķis "dēj" tikai vienreiz gadā – Lieldienās). Mēs vistiņas saucam par klukstītēm, tās apčubinām; protams, ir savas mīlules, kā mīļdzīvnieki. Meitas iemācām rūpēties par dzīvo radību. Kad izšķiļas cālēni, meitenes tos mīļo, baro ar oliņu, – atklāj Gita.
Kāds ceļš Rimšu ģimeni atveda uz laukiem? Par to Gita īsumā teic: – Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, jo ne visi vēlas dzīvot un strādāt pilsētā. Mājas saņēmu dāvinājumā no mammas. "Lācēnos" esmu dzimusi, augusi. Arī atgriezusies, lai saimniekotu. Esmu apguvusi lauku uzņēmējdarbību Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, gadu nostrādāju Dānijā, cūku fermā. Bija turp jāaizbrauc, ne tikai lai strādātu, apgūtu ārzemju fermeru pieredzi. Liktenīgi, ka Dānijā satiku savu vīru Armandu, kas nāk no Kalsnavas pagasta. Apprecējāmies, ģimenei likās piemērota dzīve lauku mājās. Neilgi esmu pastrādājusi veikalā par pārdevēju. Vērtīga bija trīs gadu pieredze Madonas lauku konsultāciju birojā, kur veicu sekretāres lietvedes un lauku attīstības konsultantes pienākumus. Laikam tā bija jānotiek, lai vairāk saprastu saimniekošanu laukos, apgūtu zināšanas, kas pašai tagad ir noderīgas. Joprojām vēl turpinu studijas, jo iestājos neklātienē Malnavas koledžā, kur 1. kursā apgūstu uzņēmējdarbību lauksaimniecībā.
Visi, kas dzīvo un strādā laukos, agri vai vēlu saprot, ka tas ir dārgs hobijs, ka jāsāk kaut ko darīt nopietnāk, sekojot līdzi ienākumiem un izdevumiem. Tomēr pārliecība par to, ka, ja ir lauki, ir arī jāsaimnieko, tiek saglabāta. Vaicāta par izvēli turēt vistas, Gita pastāsta: – Iesākumā, kad vēl nebija nekā, domāju turpināt to, ko darīju Dānijā, ka vajadzētu izvēlēties cūkkopību, jo zināju visus dāņu knifiņus. Taču Latvijā cūkgaļas iepirkuma cenas bija zemas, tad vēl nāca pāri arī Āfrikas cūku mēris, un labi, ka plāni mainījās. Vīrs bija tas, kas gribēja turēt vistas un iesāka to darīt, bet mājputni arī mani sāka aizraut, pieķēros klāt ar prieku. Pie vistām ir jāiet ar sirdi, citādi nekā nebūs. Arī darbam ir jāpatīk, nevar iet kā pret kalnu. Aprēķins bija tāds, lai mājās būtu olas pašu ģimenei. Lauku olām, manuprāt, ir liela pievienotā vērtība – var izcept ruletes, karbonādes, pagatavot omleti, pildītas olas – paēdis būsi vienmēr. Gribēju, lai būtu dažādu šķirņu dējējvistas, un vistas dara brīnumus – izdēj olas ar dažādu nokrāsu čaumalām, ko Lieldienās var pat nekrāsot. Sākām ar dažām vistām, ko iegādājāmies no saimniecības Kalsnavas pagastā. Tagad mums ir ‘Brama', ‘Avstrolorps', ‘Kohinhins', ‘Kulanga' pārstāves, palikusi vecā labā cukurvistiņa, dažas pērļu vistiņas u. c. Vistas ir pirktas, atvestas, dāvinātas. Piemēram, atveda vienu melnu vistu, sakot, ka tā dēs zilās olas, un pat šķirni nenosauca. Vienubrīd vistu bija diezgan daudz, bet tad kūti apciemoja nelūgts četrkājains viesis ar asiem zobiem – cauna, kas daudzas nolikvidēja, palika tikai 20 vistu. Ļoti pārdzīvoju, stāvēju un raudāju. Sargājām no vanagiem, lapsām, kas aiznes pa kādai, bet cauna neapstājas, nežēlo nevienu, tāpēc ir mājputnu ienaidnieks. Varbūt kādreiz īstenosies iecere par bioloģisko vistu turēšanu.
2013. gadā saimniecība īstenoja projektu ar lauksaimniecību nesaistītās nozares attīstībai, iegādājās
ekskavatoru. Vīra Armanda Rimšas ZS "Egles" sniedz pakalpojumus dīķu, grāvju, ūdensvadu, kanalizācijas trašu u. c. rakšanā ar ekskavatoru. Viņa hobijs ir medības.
Uz jautājumu par Lieldienu tradīcijām Gita Rimša atbild, ka pats labākais ir būt kopā ar ģimeni, ar dabu, atceroties sentēvu tradīcijas, kas ir olu krāsošana, šūpošanās. Bērnībā Zaļajā ceturtdienā izmēģināts purināt ābeles, lai būtu vairāk ābolu. Kopā ar meitām ir tradīcija doties uz mežu meklēt zaļumus, ko pietīt klāt olām, kuras paredzēts krāsot. Tās ģimene krāso tikai Lieldienu rītā, lai ir pārsteigums, cik kura ola krāšņa iznākusi. Pēc izmēģinājumiem ar karkadē tēju, rudzu zelmeni atzīts, ka krāsošanai nekā labāka par sīpolu mizu novārījumu nav. Lieldienās parasti ceļš ved uz Gulbeni pie Gitas mammas. Gita atklāj, ka ir uzaugusi sešu bērnu ģimenē (piecas māsas un brālis), un brauciens pie mammas ir ģimenes satikšanās uz svētkiem. Vecākā māsa Ilze dzīvo Liepājā, brālis Ivars – Gulbenē, Līga – Rīgā, jaunākā – Evita – pie mammas, bet Dace apprecējās ar dāni un dzīvo Dānijā. – Dānijā bija laba dzīves un darba skola, bet mūs ar vīru tomēr vilka atpakaļ, kaut Dānijā dzīves līmenis ir krietni augstāks, viņiem nav tādu ikdienas problēmu, kā mums, ka nevar rēķinus samaksāt. Saimnieks Dānijā bija smaidīgs, neredzēju, ka būtu norūpējies, stresotu. Mums vēl jāmācās neskriet kā vāverei ritenī, – atziņā dalās "Lācēnu" saimniece. Viņa uzskata, ka, dzīvojot laukos, miera tomēr ir vairāk, jo to sniedz daba, kaut arī darba laukos ir daudz.