Nepilnu pusgadu Madonas katoļu draudzē par prāvestu kalpo priesteris Pāvils Kamola. Priesteris Pāvils pēc tautības ir polis, taču perfekti apguvis latviešu valodu un daudzus jau pārsteidzis ar saviem dziļajiem sprediķiem un ietilpīgo dzeju. Ordinēts 2001. gadā, Latvijā kalpo kopš 2011. gada. Pirms Madonas priesteris kalpoja Gulbenē, Alūksnē, vēl iepriekš – Smiltenes un Jaunpiebalgas draudzēs.
– Kādu ar ienācēja acīm redzat mūsu pilsētu? Vai Madonā jūtaties komfortabli? – tiekoties pirms saspringtā Lieldienu laika, jautāju garīdzniekam.
Priesteris Pāvils: – Vispirms atbildēšu par ārējo iespaidu – pilsēta ir sakopta, pašvaldība cenšas apkārtni sakārtot, tā ir tīra un kārtīga. Apļos uz krustojumiem svētku laikā tiek izliktas dažādas redzamas zīmes, kas pievērš uzmanību gaidāmajam notikumam. Mūsdienās tas ir raksturīgi arī citās pilsētās, lai gan kopumā tā ir neparasta lieta, kas nenotiek ikkatrā vietā.
Priecājos, ka no pašvaldības gūstam atsaucību arī draudzes lietās. Piemēram, tagad, kad gatavojamies aktivitātēm, kas Madonas 90 gadu jubilejas ietvaros notiks 2. jūnijā, gan muzeja, gan pašvaldības kultūras nodaļas cilvēki iesaistās un uzklausa mūsu vēlmes. Bez tam novada pašvaldība, tās vadītājs Andrejs Ceļapīters kā dārgumu pilsētā redz un novērtē ekumenisko lūgšanu kapelu. Pašvaldība to reāli atbalsta, daļēji palīdzot segt kapelas uzturēšanas izdevumus.
Jāpiemin, ka viens no katoļu draudzes nākotnes uzdevumiem ir baznīcas remonts. Sarunā ar pašvaldības vadītāju noskaidrojās kārtība, kādā veidā šo jautājumu varam risināt. 21. aprīlī – lūgšanu kapelas 5 gadu jubilejas dienā – jau saskaņota tikšanās ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, lai pārrunātu un pieņemtu lēmumu, ko esam spējīgi lietas labā darīt.
– Jūs kalpojat ne vien Madonā, bet arī Ērgļu draudzē, ko varat teikt par to?
– Tas ir smags jautājums, jo draudze ir ļoti neliela – uz dievkalpojumu nāk seši līdz astoņi cilvēki, dažreiz vairāk. Man joprojām tas ir liels uzdevums, sirds rūpes. Pēc pieredzes Smiltenē un Gulbenē varu teikt, ka draudzei, pie kuras priesteris atbrauc tikai uz pāris stundām, garīgā dzīve ir nedaudz palēnināta, tā ir kā pusdzīva. Ir pavisam citādi, ja lūgšanas notiek katru dienu, ja ir kontakts ar priesteri, iespēja satikties un arī savā starpā regulāri praktizēt garīgo dzīvi. Ja cilvēks nāk tikai uz svētdienas Misi (Ērgļos Sv. Mise notiek sestdienā), viņš ir gandrīz kā nedaudz klibs. Diemžēl, lai dzīvotu uz vietas, tā ir pārāk maza draudze, un arī priesteru Latvijā ir salīdzinoši maz.
– Nākat no Polijas, vai kalpošana Latvijā ir pienākums vai nu jau arī jūsu sirds te ir klāt?
– Ceļš uz Latviju nekad nav bijis mans pienākums, tā bija brīva izvēle. Kad pēc četriem gadiem, ko pavadīju Karmela ordenī, mūžīgos svētsolījumus man salikt neļāva, sapratu, ka man kā priesterim Dievs paredzējis citu ceļu. Biju atvērts jaunam sākumam, un, kad klostermāsa Sofija 2009. gada vasarā palūdza no Gulbenes iet kopā uz Aglonu ar svētceļnieku grupu, pieņēmu to kā jaunu izaicinājumu. Pēc svētceļojuma arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs vaicāja, vai nevēlos palikt un kalpot par priesteri Latvijā. Atsaucos un tagad pēc šiem kalpojuma gadiem jūsu zemē varu teikt, ka joprojām to daru pēc sirds aicinājuma. Cilvēki man parasti vaicā, cik ilgi te būšu. Uz to varu atbildēt, ka nezinu. Var gadīties, ka gadu, var gadīties, ka piecus gadus, bet varbūt Latvijā (es ceru) kalpošu līdz pat savai nāvei.
– Mēs visi esam raduši komunicēt ar cilvēkiem, bet vajadzīga pieredze, zināma abstrakcijas pakāpe vai drīzāk – iekšēja izjūta, lai prastu lūgties un komunicēt ar Radītāju. Kāda ir jūsu saruna ar Dievu?
– Apstākļos, kādos esmu nolikts pašlaik, ir daudz grūtāk atrast brīžus sarunai ar Tēvu. Karmela ordenī lūgšanai bija rezervēts laiks, tagad diecēzes dzīvē jūtos kā dzirnavās, kur nemitīgi nāk cilvēki, ir jārisina viņu vajadzības, un sarunai ar Dievu laika kļūst mazāk. Ir jāmācās cilvēkiem pateikt arī „nē", jo viņi ar savām vajadzībām bija, ir un būs. Marka Evaņģēlijā, stāstot par aicinājumu, ir teikts, ka Jēzus paaicināja, lai būtu kopā ar Viņu, un tikai pēc tam lai aicinātie dotos sludināt un kalpot. Dieva Gars gan ir un darbojas nepārtraukti. Lūdzoties Breviāru, saņemu atbildi arī uz saviem dzīves jautājumiem. Vēl man ir nepieciešamība būt kopā ar Bībeli, dzirdēt atbildes caur to. Priecājos, ka kopš februāra draudzē ik otrdienu notiek Bībeles stunda, tajā ir iespēja lūgties ar Dieva Vārdu. Atbildi no Dieva dzirdu arī caur mācībām vai katehēzi, ko gatavoju sprediķiem. Kā teicis kāds no priesteriem – nav sprediķa, kas būtu pilnībā nederīgs vai teikts velti, jo vismaz viens tā klausītājs ir pats sprediķotājs. Tāpat Dieva balsi vai atbildi varu pamanīt dzīves apstākļos, cilvēkos, ko sastopu, un notikumos, kas nāk.
– Šonedēļ svinam Lielās nedēļas notikumus. Kā Kristus Augšāmcelšanās svētkus svinat jūs?
– Esmu priesteris, un, lai atzīmētu Lielās nedēļas notikumus, esmu pilnībā iesaistīts Baznīcas liturģiskajā darbībā. Veids, kā svinam Kristus Augšāmcelšanās svētkus, mani absorbē, iepriecina un iespaido. Sekoju visam, kas notiek Baznīcā, un tādā veidā cenšos ieraudzīt Dievu, Jēzus vēsturi un Viņa pestīšanas noslēpumus mūsu dzīvē.
Lielā ceturtdiena šogad (tāpat kā iepriekš) man sāksies Rīgā, kur arhibīskaps vadīs hrizmas svētīšanas Sv. Misi. Šī diena ir īpaši nozīmīga tādēļ, ka Kristus Lielajā ceturtdienā iedibināja Vissvētāko Sakramentu.
Jau kādu laiku mani īpaši uzrunā, ļoti pārdzīvoju kāju mazgāšanas žestu, kur pats Kristus parādīja mīlestības piemēru saviem mācekļiem, mazgājot viņiem kājas. Ceturtdienas Pēdējo vakariņu Sv. Mises laikā draudzē, jādomā, notiks šī simboliskā kāju mazgāšana.
Lielajā piektdienā savukārt ir tikai Krusta pagodināšanas liturģija, nav Svētās Mises, jo Augstais Priesteris tika nodots un nogalināts. Pēc tam ir simboliskais tukšais kaps un Lieldienas – Kristus Augšāmcelšanās svētki. Visi šie riti, kas Lieldienu laikā notiek Baznīcā, dabiski palīdz būt iekšā Lielās nedēļas saturā, lūgšanā un miera atrašanā. Turklāt kopš Karmela laika manī ir atnākusi dziļāka saprašana par to, ka Kristus Augšāmcelšanās svētki ir lielākie svētki vispār. Kristus dzimšanas svētki ir lieliski, maigi, mīļi, bet saturs, kas notiek Lielās nedēļas dienās, – Kristus miršana un augšāmcelšanās – trūkst vārdu, lai to aprakstītu, kas tā ir par bagātību. Līdz ar to iekšējais prieks Lieldienās ir daudz, daudz lielāks. To izprast caur klusumu un vientulību man palīdzēja Karmels – ordeņa laikā ieraudzīju, ko īsti svinam – ka Dievs uzvarēja visu, Viņš var dziedināt visu, atbrīvot visu, ja vien to vēlas un ja vien esam gatavi to pieņemt.
– Lielajā piektdienā no Lazdonas evaņģēliski luteriskās baznīcas cauri Madonai uz katoļu baznīcu dosies ekumeniskais Krustaceļš. Vai uz to un Lieldienu procesiju baznīcā svētdien var raudzīties kā uz evaņģelizāciju?
– Domāju, ka atbilde nav saistīta ar evaņģelizāciju. Mēs vispirms pieminam to, kas notika citas pilsētas (Jeruzalemes) ielās. Savukārt Lieldienu svētdienas procesija būs prieka izpausme. Sievietes, kas tajos tālajos vēstures notikumos Jēzu pēc nāves ieraudzīja dzīvu, nevarēja citiem par to nestāstīt. Prieks bija tik liels un dzīvs, ka uzreiz to vajadzēja pavēstīt, dalīties priekā. Tātad viss, ko Viņš iepriekš bija mācījis, bija patiesība! Līdz ar to Baznīca cauri gadsimtiem kā svarīgāko uzsver tieši iekšējo pieredzi. Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam izdzīvojuši, tā ir pārpilnība, ko nevar paslēpt. Otra lieta, ka apustuļi bija sūtīti pasaulē, lai stāstītu par Jēzu. Un tur gan sākas evaņģelizācija. Tātad vispirms esam apdāvināti paši un pēc tam stāstām par to citiem.
– Šogad Krustaceļa lūgšanas būs veltītas Madonas pilsētai. Ko jaunu varētu piešķirt šis aspekts?
– Līdzīgi jebkuram aizlūgumam, kad esam Dieva priekšā un aicinām, lai Viņa mīlestība un žēlastības straumes nāktu pār kādu konkrētu situāciju, Krustaceļš būs kā prožektors, kura gaisma šoreiz būs virzīta uz pilsētu. Man sirdī ir cerība, ka, pateicoties tam, ka Krustaceļam būs konkrēts domu virziens, Dievs jo vairāk var apdāvināt Madonas pilsētu. Mēs nelūgsimies vispārēji, mēs lūgsim konkrēti par Madonu un varam cerēt, ka būsim svētdarīti. Bet, pateicoties tam, ka Krustaceļš notiks publiski, daudziem var rasties jautājums, kas tas ir, ja šādā veidā cilvēki iet un lūdzas. Pastāv viedoklis, ka Dievs ir tikai baznīcā, bet tā nav patiesība. Jēzus taču savā laikā runāja, piemēram, par nodokļiem, laulību, vērtībām sabiedrībā. Jēzus skaidri runāja par to, lai ar savu dievbijību mēs nebūtu liekulīgi pārējo vidū, lai vispirms to pierādītu darbos un konkrētajā dzīves vietā.
Procesiju pilsētas ielās plānojam arī aprīlī, lūgšanu kapelas 5. jubilejas dienā. Tad ir doma ar Euharistisko Jēzu iet pa ielām, lai pilsētnieki atcerētos par šādas kapelas esamību un pārdomātu, kāda jēga ir lūgšanām Vissvētākā Sakramenta priekšā. Iespējams, daudziem gatavu atbilžu uzreiz nebūs, bet viņos parādīsies jautājumi, lai tālāk jau varētu uz tiem arī meklēt atbildes.