Japānā tējas gatavošana un dzeršana jau kopš seniem laikiem ir bijusi īpaša, īsti japāniska ceremonija, bet par šausmām tradicionālā dzīvesveida piekritējiem vecāko klašu skolēnu anketēšana parādīja, ka jaunatne vairs neprot pagatavot šo dzērienu pēc tradicionālās tējas ceremonijas noteikumiem. Vēl vairāk – izrādījās, ka tikai 20 procenti japāņu ģimeņu tēju vāra tējas traukos, pārējie lieto gatavus tējas maisiņus. Un tas Uzlecošās saules zemē, kur tējas ceremonija gadsimtus skaitījās mākslas veids un bija viens no nacionālās kultūras pamatelementiem!
Pirms simt gadiem parādījušies tējas maisiņi izdarīja revolūciju un tēju no elitāra dzēriena pārvērta par plaša patēriņa produktu. XIX gadsimtā to dzēra tikai turīgākais iedzīvotāju slānis, bet tad britu veikalnieks Tomass Liptons to sāka pārdot nevis uz svara, bet safasētu paketītēs. Tā dzēriens kļuva lētāks un pieejamāks gandrīz visiem. Un izrādījās, ka, lai kļūtu par Britu impērijas bruņinieku, ne vienmēr jābūt muižniekam, jāveic varoņdarbi – dažreiz svarīgāk orientēties tējā. Par veiksmīgu mārketingu un ieguldījumu „angļu dzīvesstila" veidošanā un veicināšanā Liptons no karalienes Viktorijas saņēma lorda titulu.
Amerikā tajā laikā tējas cena gan saglabājās iepriekšējā līmenī, un arī pats dzēriens nebija tik populārs kā Eiropā. Situāciju 1908. gadā izmainīja kāds pārpratums – tējas magnāts Tomass Sallivans potenciālajiem pircējiem tējas paraugus nosūtīja nevis pierastās lielās metāla kārbās, bet gan zīda maisiņos. Klienti nosprieda, ka jaunā tēja jāvāra, neizņemot no iesaiņojuma. Sallivans bija ļoti pārsteigts, kad klienti sāka pasūtīt tieši tēju maisiņos.
Pirmā pasaules kara laikā ideju pārņēma armija, maisiņus gan gatavoja nevis no zīda, bet no marles. Tā gan piedeva dzērienam nepatīkamu piegaršu. Trīsdesmitajos gados amerikāņu inženieris Fejs Osborns piedāvāja izmantot manilas šķiedru, bet militāristi to aizliedza – manila bija stratēģiska izejviela, no tās gatavoja virves. 1938. gadā ASV kompānija Dexter patentēja filtrpapīru, kas neietekmēja dzēriena garšu. Kad, maisiņus veidojot, papīru sāka savienot ar karstu presēšanu, nevis sašujot ar diegu, tiem pavērās ceļš uz visu plašo pasauli.
Salīdzinot ar tējas lapiņām, tējai maisiņos ir atšķirīga garša. Pēc sākuma apstrādes to sasmalcina sīkāk – tas ļauj fermentiem labāk nokļūt šķīdumā.