Tā saka jaunais saimnieks Mārtiņš Mežulis. Nu jau būs četri gadi, kopš pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas diplomētais agronoms ar specializāciju uzņēmējdarbībā lauksaimniecībā atgriezās vecāku mājās Ošupes pagasta ZS "Stūrmežs", lai strādātu laukos. Ar ģimenes lēmumu viņš pagājušajā gadā ir pārņēmis no vecākiem – Anitas un Jāņa Mežuļiem – īpašumu, meklējot iespējas turpmākajai saimniecības attīstībai kā jaunais zemnieks. Jaunietis iegulda visas augstskolā gūtās zināšanas lopkopībā, tehniskajās un saimnieciskajās lietās un darbos, raksta projektus, lai piesaistītu ES investīcijas.
Beidzot LU, tika rakstīts diplomdarbs, pastiprināti pētot ZS "Stūrmežs" lopkopības nozari, saimnieciskos rādītājus. Lai samazinātu piena pašizmaksu, ģimene bija vienisprātis, ka jāceļ govju ražīgums, jāsagatavo kvalitatīvāka lopbarība.
ZS "Stūrmežs" attīstība jau ir sākusies līdz ar fermas rekonstrukciju, kas īstenota, iesniedzot projektu LAP programmā "Lauku saimniecību modernizācija" un saņemot ELFLA fonda atbalstu.
Mārtiņš Mežulis, iepazīstinot ar govju fermu, sacīja, ka tagad ir tikai jāstrādā, lai atdotu kredītu. Saimniecībā arī vecā ferma tiek izmantota, tur atrodas teļi, sēklojamās grūsnās govis, bet slaucamās govis mīt jaunbūvē. – Pilna ferma, jo, kad to cēla, jau domājām, kā ātrāk jauno novietni maksimāli piepildīt. Nopirkām desmit grūsnās teles, jo plānojām ar perspektīvu, un ražīga ganāmpulka izveide ir vairāku gadu darbs, sākot jau ar labu ģenētiku. Iegādājāmies augstvērtīgāko vaislas materiālu, un būs prieks, ja sanāks labas gotiņas. Jaunajā fermā ar slaucamajām govīm ir nesalīdzināmi ērtāk strādāt. Darbi notiek mehanizēti – slaukšana piena vadā, mēslu tīrīšana – mehanizēta, arī barība vairs nav jādala, jo rulli ielieku barības dalītājā, un tas to sadala. Pašiem ikdiena ir kļuvusi vieglāka, vien telēm siens ir jāizdala ar rokām. Jūtamie uzlabojumi ļauj saīsināt laiku, ko kādreiz veltījām fermā ganāmpulkam. Kad darbi padarīti, pats varu būt brīvāks, – secina jaunietis.
Viņš Degumnieku tautas namā vada vidējās paaudzes deju kolektīvu. Mācoties Priekuļos, arī tur ir dejojis, bet studiju gados – TDA "Kalve".
Vaicāts par to, kā izdodas saimniekot laikā, kad piena iepirkuma cena samazinās, Mārtiņš apstiprina: – Jā, samaksa par pienu ir cits stāsts. Joprojām spēku saskatu ģimenē. Pluss ir tas, ka strādājam tikai ģimene, jo, ja vajadzētu strādniekus algot, to nemaz nevarētu atļauties. Mūs tas glābj, jo nauda, ko vajadzētu maksāt strādniekiem, paliek pašiem. Mēs jau visu darām paši – sagatavojam lopbarību, sējam un audzējam vasarāju graudaugus, sagatavojam spēkbarību. Cenšamies izmantot visus savus resursus. Protams, jāmaksā par graudu malšanas un placināšanas pakalpojumu, klāt jāpiepērk rapšu rauši, melase un mikroelementi. Govis labi barojam, bet izslaukumi nemaz tik lieli nav, gribētu lielākus. Cik varam izslaukt, tik arī realizējam AS "Preiļu siers". Piena mašīna katru otro dienu ierodas pēc piena. Tagad piena iepirkuma cena par eirocentu ir nokritusies, un, sareizinot ar piena daudzumu, tie ir ievērojami zaudējumi.
Par valsts un ES atbalstu, ko solīja pērn, Mārtiņš saka: – Atbalstam pieteicāmies, ES naudas kompensāciju arī saņēmām, bet tā bija tādā apmērā, kādi ir zaudējumi katru mēnesi, tāpēc situāciju neatrisina. Grāmatvedību palīdz kārtot SIA „LLKC" Madonas biroja speciālisti, un naudas lietas, uz papīra uzliktas, labi parāda tendenci – ienākumi par pienu samazinās. Lai vai kā, bet, kamēr rit projekta uzraudzība, mēs neko citu nevaram darīt. Jānokārto saistības, un govju ganāmpulks izveidots, lai ražotu pienu. Dzīvosim, redzēsim, kā būs turpmāk. Ja nu galīgi ar piena lopkopību nevarēs izdzīvot, varianti laukos būs citi – arī graudaudzēšana, gaļas lopi.
Mārtiņš Mežulis liek lietā zināšanas, lai piesaistītu ES fondu atbalstu: – Saimniecību pārņēmu, lai varētu pretendēt uz ES fondu atbalstu kā jaunais zemnieks. Kā jaunajam zemniekam neizdevās projektu iesniegt pagājušajā gadā, jo neatbildu kritērijiem – saimniecības apgrozījumam uzlika maksimālos griestus, un cipars bija nedaudz par lielu. Nepaspēju "ielēkt tajā vilcienā", taču šogad janvārī tika iesniegts projekts programmā ar nosaukumu "Ieguldījumi materiālajos aktīvos", jo saimniecībai ir nepieciešama tehnika. Tagad tikai jāgaida atbilde. Vajadzību jau vēl būtu daudz, tikai visu uzreiz nevar dabūt.
"Stūrmeža" jaunais saimnieks uzskata, ka ir svarīgi dzīvot ar atvērtām acīm, dzirdīgām ausīm, redzēt, kā citi saimnieko, ja vajag, arī nekautrēties paprasīt padomu. – Saglabāju saikni ar kursabiedriem, braucu ciemos, konsultējos. No mūsu kursa daudzi mēģina veidot savas saimniecības, bet tas ir grūti. Tie, kas strādā, izvēlas ar lauksaimniecību saistītos uzņēmumus. Jau esmu teicis, ka pats nekad nevarētu dzīvot pilsētā, Rīgā – nepavisam, jo patīk lauku dzīvesveids. Laukos ir daba, brīvība, arī iespējas vaļaspriekiem, – atklāj Mārtiņš. Viņa māsa Lilita dzīvo Norvēģijā, bet otra māsa – Iluta – Balvos.