8. marta vakarā Madonas kultūras namā ar savu jauno koncertprogrammu „Atspulgi" pie mums viesosies jaunais (25 gadi), talantīgais dziedātājs Daumants Kalniņš.
1. marta vakarā „Lielās mūzikas balvas 2015" pasniegšanas ceremonijā tieši Daumants saņēma publikas simpātijas balvu, kas tika noskaidrota balsojumā portālā „Delfi". Dziedātājs ieguva arī „Hennessy" naudas balvu 2000 eiro apmērā turpmākai profesionālajai izaugsmei un prasmju papildināšanai studijās vai meistarklasēs. Par publikas simpātiju Daumants Kalniņš kļuva otro reizi – visvairāk punktu viņam bija arī 2013. gadā.
8. martā kopā ar Daumantu uz Madonas kultūras nama skatuves kāps novadnieks, ģitārists Mārcis Auziņš, Kristaps Vanadziņš (taustiņinstrumenti), Toms Poišs (kontrabass) un Rūdolfs Dankfelds (sitaminstrumenti). Visi pavadošās grupas mūziķi, tāpat kā Daumants Kalniņš, ir ieguvuši augstāko izglītību, mācoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā un papildinot savas zināšanas ārzemēs.
Lauku burvība un miers
Uz Madonu Daumants Kalniņš ieradīsies ar atmiņām, jo izrādās, ka bērnība viņam saistās ar mūsu pusi.
– Līdz kādiem desmit gadiem bieži braucu uz Mārcienu. Tur dzīvoja vecāmamma, un vasarās uz laukiem es devos regulāri. Zināju, ka varēšu vizināties ar riteni, bet pavasara brīvlaikā, kad Rīgā sniega vairs nebija, tur vienmēr nedaudz ilgāk varēja sastapt sniegu. Pirms aktīvajiem korista gadiem, kad sāku dziedāt Rīgas Doma kora skolas zēnu korī, uz Mārcienu braucu bieži, un šo vietu vizualizēju diezgan spilgti, – atzīst dziedātājs.
Daumants atceras, ka vecaimammai savulaik bijusi arī gotiņa, kāds ruksis, bijušas siena talkas un vakaros govi vajadzējis dzīt mājās no pļavas. Tāpat neaizmirstama bijusi Kolorādo vaboļu lasīšana no kartupeļu lakstiem – lauku nodarbes, kas bērniem tika piespēlētas un ko viņš vasarās arī izbaudījis. Pats svarīgākais, protams, bijusi brīvība un laukos sastopamais miers. – No tā laika palicis spēcīgs nospiedums, un uz laukiem mani velk vēl aizvien, – secina dziedātājs. – Kaut pārgājienā ar telti ārpus Rīgas – tam vienmēr esmu gatavs atsaukties, jo savu lauku vairs nav.
Pusaudža gados Daumants iepazinis arī Gaiziņkalna apkārtni, kad draugam līdzi devies uz Latvijas augstāko kalnu. „Draugam tur bija vasaras mājiņa, Gaiziņu bijām ļoti iecienījuši."
Par Madonas pilsētu dziedātājam spilgtu atmiņu gan nav, gribas ticēt, ka pēc koncerta 8. martā tādas radīsies.
Koncerta piedāvājums
– Šajā koncertprogrammā esam iekļāvuši gan latviešu estrādes klasiķu, gan mūsdienu komponistu populārākās dziesmas, kas man un maniem domubiedriem likās saistošas, – par koncerta repertuāru stāsta Daumants Kalniņš. – Tūres pirmie koncerti jau izskanējuši, un esam priecīgi, ka dziesmas, kas parādījušās jaunos aranžējumos, klausītājiem ir tuvu pie sirds.
Koncerts ieplānots vienā uznācienā, izdziedot gan Raimonda Paula kompozīciju „Tu nāc, tu ej", Arņa Medņa dziesmu „Šodien ārā saulains laiks", Mārtiņa Brauna „Es nesatiku tevi", Zigmara Liepiņa „Septītās debesis", Ingus Baušķenieka „Milžu cīņa", Jura Kulakova „Mēs pārtiekam viens no otra", Imanta Kalniņa „Melnā aronija", gan daudzus citus pazīstamus skaņdarbus.
– Sākotnēji tika sastādīta milzu liste ar dziesmām, ko piedāvāja Mārcis Auziņš, režisors Valdis Pavlovskis, producents Jānis Kļaviņš un es, – darba procesu atceras dziedātājs. – Pēc vairākiem kritērijiem atlasījām paliekošo, ko Mārcis aranžēja. Dziesmas līdz pilnībai gan izstrādājām visi kopā. Tas notika mēģinājumu procesa laikā, ļoti demokrātiskā gaisotnē. Man pašam visvairāk patīk materiāls, kur drosmīgi esam gājuši prom no pamata un kur saskatāmas jaunas idejas, spilgta pievienotā vērtība (dziesmas „Vēja suns", „Nakts vārdi"). Neviena dziesma gan nav tāda, ko nevarētu atpazīt, radikālas idejas ir tikai dažas. Kopumā var teikt, ka Mārcis Auziņš, pirmo reizi veidojot programmu savā aranžējumā, ar uzdevumu ir lieliski ticis galā.
Neaizmirst obojas spēli
Kad pieminu koncerta skanējuma krāsas – skaņdarbi tiek atdzīvināti ar dažādiem elementiem, ieskaitot to, ka dziedātājs iespēlē oboju, Daumants Kalniņš komentē: – Mana otra izglītība un specialitāte ir obojists. Lai neaizmirstu, kā to dara, no šā gada uz pusslodzi esmu sācis strādāt Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī. Tas nav pamatdarbs, jo 80 procentu laika veltu projektiem, kas saistīti ar dziedāšanu, tomēr liek uzturēt formu arī kā instrumentālistam. Otra specialitāte nāk par labu arī dziedāšanai, instrumenta spēli patiešām esmu nedaudz iesaistījis jaunajā koncertprogrammā.
Dziedātājs neslēpj, ka darbs Operā savā ziņā ir sevis izmešana ārpus komforta zonas, jo spēlēt ik rītu gammas nebūt nav vilinoši. „Tas tomēr ir svētīgi, jo tevi sapurina, liek saņemties. Izmetot sevi ārpus ierastās rutīnas, saasinās dzīves izjūta, sasprindzinās nervu gali, cilvēks kļūst nospriegots un dzīvs."
Jauni izaicinājumi
Ierunājoties par nākamajiem projektiem, Daumants Kalniņš daudz nestāsta: – Uz pavasara pusi ir projekts kopā ar bigbendu, mēs turpināsim svinēt Frenka Sinatras 100. dzimšanas dienu, kas apritēja pagājušā gada decembrī. Leģendārā dziedātāja izpildītā mūzika ir ārkārtīgi skaista, to piedāvāsim klausītājiem.
Uz jautājumu par nepieciešamību sevi pilnveidot, piedalīties meistarklasēs Daumants atzīst, ka tas vienmēr ir bijis aktuāli. „Tikai tagad vēlos atrast ko konkrētu, nevis uz aklo braukt ārpus Latvijas kur mācīties. Man ļoti patīk kolēģa Rūdolfa Dankfelda ideja saplānot mēneša braucienu uz Ameriku un mērķtiecīgi atrast cilvēkus privātstundām. Tik, cik tu izdarīsi, tik arī būs, jautājums vienīgi par šo īpašo personību, kas spēj tevi iedvesmot un iedot ko jaunu. To uzsūcot, pēc tam pašam tas jārealizē, jāliek savā dzīvē un spēlē."
Sarunā atklājas, ka dziedātāju interesē ne vien džezs, bet arī teātra un mūziklu joma (Daumants Kalniņš solista karjeru sāka deviņu gadu vecumā ar lomu Mocarta operas „Burvju flauta" uzvedumā Latvijas Nacionālajā operā. Sekoja lomas Britena operā „Skrūves pagrieziens", Gluka operā „Orfejs un Eiridike" u. c. Par Kvazimodo lomu izrādē „Parīzes Dievmātes katedrāle" Nacionālajā teātrī dziedātājs 2012. gadā saņēma „Spēlmaņu nakts" balvu kategorijā „Gada debija skatuves mākslā", tāpat veiksmīga bija piedalīšanās mūziklā „Vestsaidas stāsts" un vēl nesen – Balss lomā izrādē „Zojas dzīvoklis" Valmieras teātrī).
– Būtu svarīgi pamācīties dziedāšanas tehniku, un lai skolotājam būtu iespējami plašs skatījums, – aizdomājas Daumants. – Šobrīd labprāt mācītos dziedāt pie dziedātāja vīrieša, jo tehnikas attīstīšanai tas ir būtiski. Atskatoties pagātnē, dziedāšanu operā esmu izbaudījis bērnībā. Džeza dziedāšanu (stilistiku, improvizēšanas prasmi) apguvu pie Ingas Bērziņas, un ar to regulāri nodarbojos. Vienmēr priecājos par brīnišķīgo sadarbību akadēmiskās mūzikas jomā, kas aizsākās ar diriģentu Sigvardu Kļavu un Latvijas Radio kori. Šie starptiltu projekti, kā tos saucu, prasa iekšēju attaisnojumu, kāpēc tur esmu un kā to daru. Ja neierastos projektos varu attaisnot savu darbību pats sev, spēju mainīties un atklāt vajadzīgo šķautni, kā to paveikt, arī citiem.