Janvāra nogalē laikrakstā „Stars" informējām par Madonas novada dzimtsarakstu nodaļas apkopoto statistiku, kas raksturo demogrāfisko situāciju novadā. Mirušo un dzimušo reģistrēšana, kā arī laulību slēgšana un šķiršana nav vienīgie darbi, ar kuriem dzimtsarakstu nodaļai ikdienā jānodarbojas.
Aizvien biežāk maina uzvārdus
Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece Līga Calmāne „Staru" informēja, ka aizvien izplatītāka iedzīvotāju vidū kļūst vēlme mainīt vārdu vai uzvārdu.
– Visai bieži nodaļā vēršas cilvēki, kuri vēlas pieteikt sava vārda vai uzvārda maiņu. Kopš strādājam novada mērogā, pagājušais bija visaktīvākais gads, kad cilvēki pie mums nāca ar šādu vēlmi. Kopumā 2015. gadā bija 19 šādi gadījumi. Situācijas mēdz būt dažādas. Vienā gadījumā cilvēks vienkārši nespēj sadzīvot ar savu uzvārdu, jo tas nav labskanīgs vai pat ir aizskarošs. Ir bijuši gadījumi, kad pēc laulības šķiršanas kāds no laulātajiem nav ņēmis atpakaļ savu dzimtas uzvārdu, taču vēlāk pārdomā un vēlas to darīt. Pie mums vēršas arī bērnu vecāki, kas bērniem, kuri vēl ir nepilngadīgi, vēlas mainīt uzvārdu. Atceros arī situāciju, kad, bērnu reģistrējot, tēvs bezmaz vai dūri sita galdā – „Būs mans uzvārds bērnam!", taču paiet daži gadi, un tēvs jau nozudis. Labi, ka likums šādā situācijā ļauj mammai vērsties pie mums un bērnam iedot savu uzvārdu. Protams, tiek lūgta arī tēva piekrišana. Ja tā netiek gūta – iesaistās bāriņtiesa. Populārāk joprojām ir bērniem dot tēva uzvārdu, taču gadās arī uzstājīgas mammas. Ir bijusi arī pieredze, ka uz nodaļu atnāk cilvēks un žēlojas, ka visu mūžu viņš ir saukts vienā vārdā, bet pasē viņam rakstīts pavisam kas cits, un nu, lai nejauktu galvu, izmaina pasē ierakstīto vārdu. Atminos arī citu interesantu gadījumu, kad viens no laulībā esošiem cilvēkiem vēlas mainīt uzvārdu, jo ar to slikti jūtas. Laulība netiek šķirta, bet sieva paņem atpakaļ savu dzimto uzvārdu. Viņa pēc tam stāsta: „Ticiet vai ne, bet dzīve tiešām uzlabojās", –
par līdzšinējo pieredzi pastāstīja Līga Calmāne, piebilstot, ka uzvārdus mainīt cilvēki vēlas krietni vien biežāk nekā vārdus.
Iemesli var būt dažādi
Saskaņā ar „Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumu" vārdu vai uzvārdu var mainīt persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss, ja tā sasniegusi 15 gadu vecumu un ja pastāv kāds no šādiem iemesliem: vārds vai uzvārds apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā; persona vēlas dzimšanas reģistrā ierakstītajam vārdam pievienot otru vārdu. Vārds, kurš reģistrā ierakstīts pirmais, uzskatāms par pamatvārdu; persona vēlas iegūt vai pievienot savam uzvārdam laulātā uzvārdu; persona vēlas iegūt savu dzimtas uzvārdu tiešā augšupējā līnijā; persona vēlas atgūt savu dzimto vai pirmslaulības uzvārdu, ja tas nav izdarīts, šķirot laulību, vai pēc laulības atzīšanas par spēkā neesošu; personai mainīts dzimums; viens no nepilngadīgas personas vecākiem vai abi vecāki ir notiesāti par tīša, smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.
Likumā atrunāti ne tikai vārda un uzvārda, bet arī tautības ieraksta maiņas iemesli. Persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss, ir tiesīga vienu reizi mainīt tautības ierakstu pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību divu paaudžu robežās, ja tā sasniegusi 15 gadu vecumu un var pierādīt savu radniecību ar minētajām personām. Tautības ierakstu ir tiesīga mainīt arī persona pēc pilngadības sasniegšanas, kuras tautības ieraksts mainīts pirms pilngadības sasniegšanas, ir tiesīga mainīt tautības ierakstu, ievērojot šā panta pirmās daļas nosacījumus.
Saskaņā ar jau minēto likumu valsts nodeva par vārda, uzvārda vai tautības ieraksta maiņu ir 71,14 eiro. Lai saņemtu jaunu personu apliecinošu dokumentu, persona 30 dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā lēmums par atļauju mainīt vārdu vai uzvārdu, iesniedz šo lēmumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei.
Nāk pētīt ciltskokus
Dzimtsarakstu nodaļas pakalpojumus aizvien biežāk sāk izmantot arī cilvēki, kuri interesējas par savas dzimtas koku.
– Savā ziņā veicam arhīva funkcijas, jo pie mums glabājas dzimšanas, miršanas un laulību reģistrs 100 gadu griezumā. Dzimtas koku pētniekus nekad neatraidām, un dažus no viņiem jau var dēvēt pat par „stacionāriem". Redzam, kā viņu pierakstu ruļļi kļūst arvien garāki un garāki. Atspaids šiem cilvēkiem ir arī Valsts vēstures arhīva interneta portāls, kurā katrs pats var digitāli meklēt savus radurakstus un pašķirstīt vecās grāmatas. Kaut arī glabājam 100 gadu senus datus, tie, diemžēl, ir nepilnīgi. Otrais pasaules karš ir nopostījis daudzas baznīcas, un līdz ar to zudušas arī baznīcu grāmatas. Par dažu ciemu iedzīvotājiem pēc kara pat nav palikusi neviena grāmata, līdz ar to reģistru atjaunot ir ļoti grūti. Starp citu, plašu informatīvo materiālu sniedz tieši kapsētas. Paldies tiem cilvēkiem, kas saviem mirušajiem piederīgajiem uzstāda pieminekļus. Viņu mazmazbērni vēlāk, kad pētīs savu dzimtu, par to būs ļoti pateicīgi. Imanta Auziņa grāmatā „Mana mūža pasaule" izlasīju lielisku atziņu par to, cik daudz mēs pētām, taču savu ciltskoku pienācīgā līmenī tā arī neizpētām. Katra cilvēka mūžs ir grāmatas vērts, un viņa vēsturi izpētīt ir cēls uzdevums. Manuprāt, katra cilvēka pienākums būtu pētīt savu ciltskoku un apkopoto informāciju atstāt mantojumā saviem bērniem un mazbērniem, – sacīja Līga Calmāne.