Rīt, 20. februārī, Lubānas amatierteātris „Priekšspēle" svinēs kolektīva 20 pastāvēšanas gadus.
– Svinēsim 20 gadus, kopš vadu kolektīvu, jo kā režisore darbu amatierteātrī „Priekšspēle" uzsāku 1996. gadā, – apliecina Ilze Kraukle, piebilstot, ka par teātra spēlēšanu Lubānā var runāt arī krietni agrāk – izrādes spēlētas gan Latvijas laikā, gan pirmskara un pēckara gados.
Jubilejas vakarā tagadējie kolektīva aktieri kopā ar bijušajiem (34 aktieri) rādīs 19 skeču programmu, turklāt plašam skatītāju lokam sagatavota retrospektīva izstāde.
Tematiska izstāde kultūrmantojuma centrā
– Izstāstīt par kolektīva 20 gadiem vienā vakarā nav iespējams, tādēļ Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra izstāžu zālē veidojām ekspozīciju, –
komentē Ilze. – To iekārtojis centra vadītājs Aigars Noviks. Izstāde stāsta par amatierteātra „Priekšspēle" spēlētajām izrādēm, būs fotogrāfijas, dekorāciju fragmenti, izrāžu tērpi un rekvizīti – mūsu vēsture.
Vaicāta par režisores rokrakstu, Ilze ir vaļsirdīga: – Neesmu diktatore, darbus iestudējam kopīgiem spēkiem. Vispirms nāku ar savu ideju, uzklausu aktieru domas, cits citu pārliecinām un tad rodam to labāko. Izrādes tapšanā vēlos, lai lielāko atbildību uzņemas aktieri, lai katrs no viņiem veido savu lomu. Mans uzdevums ir salikt visu kopā. Pašu spēkiem tiekam galā arī ar dekorācijām. Ja jūtam, ka nepieciešama palīdzība, Lubānā ir lieliskas mākslas skolas pedagoģes, tāpat liels prieks par Aigara Novika zināšanām šai jomā. Ir bijušas izrādes, kur kāds no aktieriem apņemas veidot dekorācijas un veiksmīgi to paveic, kā, piemēram, izrādei „Jāju dienu, jāju nakti" dekorācijas veidoja aktieris Uģis Markovs. Ja izrādē vajadzīga īpaša horeogrāfija, palīdzību lūdzam tautas deju kolektīva vadītājai Lailai Ozoliņai. Viņa ir gan mācījusi dejas mūsu aktieriem, gan dažās izrādēs piedalījusies ar savu kolektīvu. Mūzikas jomā reizēm izdodas atrast vajadzīgos skaņdarbus pašai, nekad nav atteikuši arī Lubānas cilvēki – piemēram, vokālā ansambļa „Naktsputni" vadītāja Rudīte Kolāte. Atskatoties uz aizvadītajiem 20 gadiem, gribu katram sadarbības partnerim pateikt paldies. Tikai pateicības saraksts gan ir milzīgs, jo ar lietām, tērpiem, citiem rekvizītiem mums palīdzējuši daudzi lubānieši.
No aktrises gaitām pie režijas
Interesanti, ka Ilze teātrī ienāca kā aktrise. „Piedalījos Lubānas kultūras nama amatierteātrī, ko vadīja režisors Vladimirs Vasiļevskis. Viņš man uzticēja arī lielākas lomas un teica, ka būs jānāk viņa vietā. Sākumā to neņēmu par pilnu. Pēc vidusskolas aizgāju uz Rēzeknes Augstskolu un amatierteātra režisores specialitāti neizvēlējos. Gada laikā tomēr sapratu, ka režija ir mana sirdslieta, un pēc diviem gadiem Lubānā atgriezos jau ar amatierteātra režisores diplomu."
21 gads, jaunības maksimālisms un teorētiskas zināšanas par teātra tapšanu – tā Ilze iesāka.
Izaug līdz ar darba un dzīves pieredzi
– Paldies, ka man uzticēja kolektīvu, jo, ar šodienas acīm skatoties, pirmā izrāde nebija veiksmīga, – paškritiski nosaka vadītāja. – Iemaņas un zināšanas nāk pakāpeniski. Skolā mūs gatavoja par režisoriem, kas strādā ar profesionāliem aktieriem, bet amatierteātrī jādomā par visu, arī par mūziku, scenogrāfiju, gaismām, tērpiem, horeogrāfiju. Tā kā viens to izdarīt nevar, jāveido domubiedru grupa. Zināšanas uzkrājas no izrādes uz izrādi, paldies visiem, kas nenovērsās!
Ilze neslēpj, ka bijusi ļoti neatlaidīga un „biezu ādu", jo kritika pirmajos gados nereti nav lutinājusi. „Tolaik tika organizētas Madonas rajona amatierteātru skates, rūdījumu guvu arī tur. Laika gaitā mācījos teātra kursos, neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģijas augstskolu (tur bija gan režijas, gan aktiermeistarības kurss), pieredze krājās, braucot uz dažādiem teātru festivāliem. Svarīgi, ka vienlaikus nāca arī dzīves pieredze, jo to, ka atšķiras 21 gada vecas meitenes domāšana no šodienas izjūtām, kad man ir ģimene – vīrs un divi bērni, noliegt nevar."
Kultūras darba specifika
Bija brīdis, kad Ilze vadīja arī jauniešu dramatisko kolektīvu skolā, šobrīd tam vienkārši nav laika. „Mana nedēļa sadalīta divās daļās: strādāju Lubānas kultūras namā par pasākumu režisori un Lubānas novada pašvaldībā veicu kultūras darba speciālistes pienākumus. Paliek vakari un sestdienas, svētdienas, ko veltu amatierteātrim. Esmu pateicīga, ka varu darīt to, kas man patīk."
Kad ierunājamies par repertuāru, režisore atklāj: – Vienmēr jāsabalansē divas lietas: jābūt labam dramaturģiskajam materiālam (tam jābūt tādam, kas mani aizrauj un kas nebūs viena vakara notikums) un svarīgi, lai aktieriem varu nodrošināt lomas. Ja amatierteātrī kāds aktieris sezonā lomu nedabū, viņš gandrīz gadu izkrīt no aktīvās aprites. Līdz ar to cenšos, lai lugas materiāls ir interesants un lai 90 procenti aktieru dabū lomu."
Trešā lieta, par ko jāaizdomājas, ir daudzveidība. „Kolektīvs ir radošs un sevi vēlas izaicināt. Var jau iestudēt tikai viena autora vai viena žanra darbus, bet mēs gan strādājam ar lellēm, gan iestudējam komēdijas, traģikomēdijas, brīvdabas izrādes, kamerizrādes, lai būtu interesanti un aktieris būtu nospēlējis pēc iespējas dažādākas lomas."
Izrādei vajadzīgs savs mūžs
Īpaši ražīgs kolektīvam „Priekšspēle" bijis pagājušais gads, kad dienasgaismu ieraudzīja divas pirmizrādes: traģikomēdija – Aldo Nikolai „Taurenīt, taurenīt" un brīvdabas izrāde – K. Miķelsone „Jāju dienu, jāju nakti".
– Pievienojot jauno skeču programmu un aizpagājušā gada izrādi „Minhauzena precības", mums tad nu ir četri piedāvājumi, – komentē režisore. – Parasti priecājamies, ja izrāde noturas vienu sezonu, Mārtiņa Zīverta darbu „Minhauzena precības" spēlējam trešo sezonu (bijušas 15 izrādes) un plānojam to rādīt vēl. Nākamo iestudējumu nevajag sasteigt, jo paveikto vēlams izbaudīt, parādīt publikai skatēs un festivālos.
Jautāta, vai pati izrādēs joprojām spēlē, Ilze atklāj: – Spēlēt man ļoti gribas, pirms izrādes, kad aktieri ģērbjas, grimējas, uztraucas, nedaudz nosāp sirds, ka neesmu viņu vidū. „Minhauzenā" gan spēlēju arī pati. Patīk, ja ir iespēja mācīties, piedalīties meistardarbnīcās, kur liek pildīt dažādus uzdevumus, tai skaitā spēlēt etīdes. Labprāt pie kāda cita režisora spēlētu nopietnas lomas. Ikdienā faktiski iznāk „izspēlēt" visu aktieru lomas, zināt visus viņu tekstus. Režijas darbam līdzi nāk liela atbildība, parasti par izrādi tā arī saka: ja tā ir veiksmīga, visi slavē aktierus, ja izrāde ir slikta, vaino režisoru.
Latviešiem teātris ir asinīs
Uz jautājumu, kas tas par fenomenu, ka latviešiem teātri spēlēt patīk, Ilze domīgi atbild: – Ceru, ka tā arī paliks, jo ir jau ļoti viegli pēc darba ieslīgt televizora programmu skatīšanā vai interneta pasaulē. Visiem, arī maniem aktieriem, ir jāpārvar sevi un uz mēģinājumu jāatnāk. Tas ir grūtākais, jo pēc tam, kad esi atnācis, no spēles gūsti tikai gandarījumu. Pārtopot par citu, iejūtoties citā laikā un personāžā, ikviens aizraujas. Tāpat svarīga ir komunikācija ar pārējiem. Daudz šai ziņā nosaka kolektīvs. Mums veicies, jo mēs vēlamies divus vakarus nedēļā pavadīt mēģinājumos un brīvdienās doties visi kopā arī izbraukumos.
Lai paplašinātu redzesloku un kolektīvam spētu sniegt jaunus impulsus, Ilze cenšas apmeklēt profesionālo teātru iestudējumus gan Valmierā, gan Rīgā un priecājas, ka koncertzālē „Gors" arī tiek piedāvātas profesionālu teātru izrādes. „Ar saviem aktieriem mēs savukārt braucam uz amatierteātru festivāliem Balvos, Gulbenē, Limbažos, kur iespējams noskatīties kolēģu veikumu un bagātināties no tā."