Pagājušajā ceturtdienā, iztiekot bez lieliem pārsteigumiem (smagākās kaujas tika izcīnītas līdz Saeimas sēdei), ar 60 balsīm „par", 32 „pret" un nevienam deputātam neatturoties, tika apstiprināta Māra Kučinska izveidotā valdība.
Pārsteigums nebija arī tas, ka Kučinska valdības kopbilde izskatās ļoti līdzīga Laimdotas Straujumas vadītā kabineta bildei – mainījusies tikai valdības galva un bezpartijiskā izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, kas savu amatu (domājams, tāpat kā premjere) pameta ar lielu atvieglojuma izjūtu, vietā nākuši divi kungi – Arvils Ašeradens un Kārlis Šadurskis. Visi pārējie savus amatus ir vai nu saglabājuši, vai arī aizrotējuši uz ērtākiem krēsliem.
Koalīcijas ķīselis
Kaut gan Saeimas opozīcija valdību neatbalstīja, no Saeimas valdības veidotāju virzienā izskanējusī kritika bija mērenāka nekā citas reizes. Iemesli tam ir vairāki. Kaut arī uz papīra koalīcijai ir pārliecinošs balsu vairākums, valdības stabilitāte ir būvēta uz daudziem trausliem kompromisiem un lieliem iekšējiem un ārējiem aizvainojumiem. Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ļoti labi apzinās, ka tā šajā valdībā var paļauties tikai uz savu frakciju un arī ne vienmēr, jo jau Straujumas valdības laikā izpaudās nesaskaņas ZZS ministru starpā. „Vienotība" aizvainojuma krupi noteikti nav norijusi, un kaut arī 11. februārī TV kameru priekšā viss izskatījās jauki un rožaini, nav ne mazāko šaubu, ka uz katru Kučinska klupienu tiks pavērsts prožektors un „Vienotība" nekavēsies izmantot ZZS vājuma brīžus. To pierāda arī šīs nedēļas traģikomiskais mēģinājums sarīkot paraugprāvu divām partijas liberālā spārna sazvērniecēm – Ilzei Viņķelei un Lolitai Čigānei, kuras tiek vainotas tajā, ka šobrīd mēs runājam par Māra Kučinska, nevis Kārļa Šadurska valdību. Pēc tam, kad Raimonds Vējonis bija nosaucis Kučinska vārdu, „Vienotības" vadība sakostiem zobiem sēdās pie galda un piedalījās jaunas valdības veidošanā. Tagad, kad tā ir apstiprināta, – laiks ripot nodevēju galvām vai vismaz likt abām deputātēm un iespējamiem to sekotājiem saprast, ka bez sekām šādi sānsoļi nepaliks. Lēmums nodot izskatīšanai jautājumu par Viņķeles un Čigānes izslēgšanu partijas Ētikas komisijai ir pielīdzināms brīdinājuma šāvienam. Nākamais šāviens jau būs tieši mērķī. Lai gan, zinot to, cik gara ir partijas pavada, kādā tā tur savus deputātus (atgādinu, ka Dzintars Zaķis joprojām ir „Vienotības" frakcijā), Viņķele un Čigāne, visticamāk, var neuztraukties, jo viņu balsis jau tā ietekmi zaudējošajai „Vienotībai" ir svarīgas. Tā vai citādi „Vienotība" ar savām iekšējām cīņām par varu un aizvainojumu pret ZZS nav vērtējama kā ļoti uzticams koalīcijas partneris.
Mazāk problēmu ir ar Nacionālo apvienību (NA), kas no ZZS pēdējos gados ir ļoti labi apguvusi „galma cīņu" taktiku un jebkuras svārstības spēj izmantot savā labā. Atminēsimies, ka iepriekšējo valdību kodols bija „Vienotība" un NA, tagad kodols ir ZZS un NA. Taču ir daži jautājumi, kuros ZZS un NA viedokļi un arī balsojums var atšķirties. NA, izmantojot savu ietekmi, var censties iespaidot ZZS nevēlamā virzienā valdības dienaskārtību. To, ka NA šobrīd spēj diktēt noteikumus, pierāda kaut vai fakts, ka Dzintars Rasnačs spēja saglabāt tieslietu ministra amatu, kas uz nozarē valdošā problēmu fona šķiet neiedomājami. ZZS piekāpās, un tas par daudz ko liecina.
Drupaču iespējas opozīcijai
No iepriekš sacītā izriet, ka ne vienmēr ZZS varēs rēķināties ar visām valdošās koalīcijas deputātu balsīm un nav izslēgts, ka atsevišķos balsojumos būs nepieciešams opozicionāru palīdzīgais plecs. To saprot arī opozīcija, jo sevišķi „Saskaņa", kas opozīcijas garozu ir grauzusi visu partijas un tās iepriekšējo modifikāciju pastāvēšanas laiku. Asāki savos izteikumos bija mazie Saeimas jaunpienācēji, kuri jau valdības veidošanas periodā neskopojās ar kritiku. Latvijas Reģionu apvienības (LRA) līderis Mārtiņš Bondars plašsaziņas līdzekļiem neslēpa – viņam ir kauns, ka Latvijai būs tāda valdība, kuru ir sastādījis Kučinskis, kas simbolizē tādas lietas, no kā Latvija ir mēģinājusi aiziet projām. Bondars arī norādīja, ka savu spēju ziņā Māris Kučinskis ir nespējīgs ieņemt premjera amatu – gan valodu zināšanu, gan saturisko zināšanu jautājumā. Pagaidām gan grūti pateikt, cik daudzus no tiltiem uz iespējamo iekļūšanu valdībā vai vismaz politisko labumu saņemšanu ar saviem iepriekšējā mēneša laikā izskanējušajiem paziņojumiem ir sadedzinājusi Bondara vadītā LRA un Ingunas Sudrabas vadītā „No sirds Latvijai!", taču jaunus draugus ZZS viņi noteikti ar to nav iemantojuši.
Ar latviešu valodu Eiropā
Bondara paziņojumi ir interesanti, jo tajos nav skarts tikai valdības veidošanas process un valdības deklarācijas, kuru politiķis nodēvējis par nesakarīgu un izplūdušu, saturs, bet arī pati Kučinska personība. Valdības vadītājam Bondars (un ne tikai viņš vien) pārmet vājās angļu valodas zināšanas. Sabiedrības viedoklis šajā jautājumā gan dalās. Vieni uzskata, ka Latvijas valdības vadītājam gan mūsu valstī, gan Briselē ir jādemonstrē nacionālais pašlepnums un jārunā tikai valsts valodā. Citi atkal uzskata, ka angļu valodas nepārzināšana ir nopietns trūkums, kas ierobežos Kučinska darba efektivitāti, ciktāl tas skar ES jautājumus, jo nav ko slēpt – viena lieta ir oficiālas runas, kurās valdību vadītāji un augsta ranga politiķi nolasa iepriekš uzrakstītus tekstus, bet pavisam kas cits ir neformāla viedokļu saskaņošana, tirgošanās par vienu vai otru likumdošanas iniciatīvu utt. Šis process nenotiek pie kopējā apspriežu galda un ieslēgtiem mikrofoniem. Prieks, ka Māris Kučinskis varēs brīvi runāt ar Vācijas, Austrijas un dažos gadījumos arī Itālijas kolēģiem, taču angļu valodas trūkums valdības vadītāja darbu var būtiski iegrožot. Otra problēma (dažu skatījumā – uzpūsta), kas gan mazāk skar pašu Kučinski, bet vairāk viņa pārstāvēto partiju – ZZS -, saistās ar to, ka partija nav noslēgusi sadarbības līgumu ne ar vienu no Eiropas lielajām politiskajām grupām, tāpēc Eiropadomē, kur tiek izlemti daudzi būtiski ES jautājumi, tostarp saistībā ar bēgļu politiku, Kučinskis būs bez politiskajiem domubiedriem. Arī šajā gadījumā domas dalās. Piemēram, vienīgā no ZZS Eiropas Parlamentā ievēlētā deputāte Iveta Grigule, kas EP pārstāvēta Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupā, nesen pauda, ka sadarbības līgumu ar kādu no Eiropas lielajām politiskajām grupām noslēgt nav nepieciešams, bet vairāk jādomā par patstāvīgāku iekšpolitiku. Grigule, kuras statuss ZZS pielīdzināms tam, kāds uzreiz pēc 12. Saeimas vēlēšanām „Vienotībā" bija Jānim Junkuram, minēja, ka nepiederēšana kādai no lielajām Eiropas politiskajām grupām sniedz plašākas manevru iespējas, kas pieejamas vien tiem, kuri nav piesaistīti citiem pārstāvjiem. Labs sentiments, ja tu esi kādas lielvalsts vadītājs, kuras politiskā ietekme ir jūtama visā ES, bet mazām valstīm gribot negribot ir jāmeklē atbalsts un domubiedri. Protams, var diskutēt par to, kādu tiešu labumu Latvijai ir sniegusi „Vienotības" atrašanās lielākajā no politiskajām grupām – Eiropas Tautas partijā.
Oligarhu vai tautas kalps?
Ārpolitiskajā darbībā Mārim Kučinskim jau tuvākajā laikā būs jācenšas lauzt ne vienu vien nelabvēļa apgalvojumu, taču arī iekšpolitikā viņam vieglas dienas netiek solītas. Kaut gan komunikācija ar sabiedrību viņam ir krietni vien augstākā līmenī nekā Laimdotai Straujumai, Kučinskim diemžēl būs jālauž daži par viņu iesakņojušies pieņēmumi. Pirmais un redzamākais – viņa politika ir nesaraujami bijusi saistīta ar kalpošanu tā dēvētajiem Latvijas oligarhiem (Šķēlem, Šlese-ram, Lembergam), uz ko norāda biežā partiju maiņa. Ar vārdiem šo pieņēmumu apgāzt neizdosies, tikai ar darbu. Otrs pieņēmums – Kučinskis ies lielo pilsētu pavadā. Šādam pieņēmumam ir pamats, jo Māris Kučinskis ilgu laiku vadīja lielo pilsētu asociāciju un asociācijas intereses bieži vien atšķiras no pārējo pašvaldību interesēm. Kučinska pieredze pašvaldības darbā, kā arī vadot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, ļauj domāt, ka viņam sveša nav tikai lielo pilsētu problemātika, bet arī visi reģionālās attīstības jautājumi kopumā. Par to, ka reģionālajai attīstībai gan demogrāfijas, gan izglītības, gan uzņēmējdarbības, gan citās jomās vismaz vārdos plānots pievērst lielāku uzmanību, liecina jaunās valdības deklarācija. Vai to izdosies īstenot? Redzēsim. Kā pats Kučinskis ir izteicies, viņa valdībai, lai iestrādātos, neviens 100 dienu nedos.