Saeima nodevusi apspriešanai komisijās likumprojektu „Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu", kas paredz virkni atvieglojumu 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem, kā, piemēram, priekšlaicīgi pensionēties divus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas, pensijas neapliekamā minimuma palielināšanu līdz 280 eiro, kas pensiju palielinātu apmēram par 20 eiro.
Iesniegtais likumprojekts jau ir izraisījis neviennozīmīgu vērtējumu. Vislielākās šaubas tiek izteiktas par to, kas tagad pēc 25 gadiem var noteikt, kurš patiešām stāvēja uz barikādēm, bet kurš – ne. Arī paši barikāžu aizstāvji, atceroties tā laika notikumus, atzīst, ka viņi uz Rīgu devušies ne jau naudas dēļ, bet lai iestātos par Latvijas brīvību un valstiskās neatkarības atjaunošanu. To dienu izjūtas joprojām ir barikāžu dalībnieku spilgtā atmiņā, emocionāli aizkustina gan viņus pašus, gan tos, kas ieklausās viņu atmiņu stāstos.
Šogad janvārī daudzviet tika iedegti atmiņu ugunskuri, atceroties vēsturiskos notikumus pirms 25 gadiem, kad Rīgā tika celtas barikādes un aizstāvēt Latvijas brīvības un valstiskās neatkarības ideju uz galvaspilsētu devās tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas. Atmiņu ugunskurs pirmo reizi tika iedegts arī Madonā, Saieta laukumā, un arī šeit atklājās ne viena vien interesanta atmiņu epizode.
Skolotāja Ārija Fārte uz Rīgu atbalstīt barikāžu aizstāvjus devās kopā ar visu klasi.
Kaut ko tādu var piedzīvot tikai reizi mūžā
– Pa šo laiku esmu kļuvusi par 25 gadiem vecāka, un to dienu notikumus neesmu fiksējusi hronoloģiskā secībā, tāpēc nevaru precīzi nosaukt datumus, bet esmu laimīga, ka biju starp tiem, kas aktīvi piedalījās visos šajos procesos – tautas manifestācijās Daugavmalā un citās aktivitātēs, – atcerējās Madonas Valsts ģimnāzijas skolotāja Ārija Fārte. – To, ka nevaru palikt malā stāvētājos un kaut kas ir jādara, sapratu pēc emocionāli spilgtās tautas manifestācijas Daugavmalā, traģiskajiem notikumiem Lietuvā, kad padomju armijas specvienības uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim tika nošauti nevainīgi cilvēki. Tad nodomāju, ka, ja vēsturiskais rats pagriezīsies atpakaļ un tautas Atmoda tiks noslāpēta, vispār vairs nebūs jēgas dzīvot. Un es paziņoju Madonas 1. vidusskolas direktoram, ka nākamajā dienā nebūšu darbā. Arī mani skolēni nebija daudz gudrāki par mani un cits pēc cita izlēma, ka arī viņi brauks uz barikādēm. Tagad man ir grūti iztēloties, kā vecāki ko tādu varēja pieļaut, ka mēs vakarā ar vilcienu, kas toreiz kursēja katru dienu, devāmies uz Rīgu. Kā šodien atceros, man līdzi bija rūtiņu burtnīca, kurā es sarakstīju visus bērnus un viņu māju telefona numurus, lai nepieciešamības gadījumā varētu sazināties ar bērnu vecākiem.
Tikai tad, kad nokļuvu Rīgā un ieraudzīju nogurušās barikāžu aizstāvju sejas, sapratu, cik neprātīgi esmu rīkojusies, atvedot bērnus uz šejieni un pakļaujot viņus briesmām, jo notikumu attīstība toreiz nebija paredzama, varēja notikt viss, pat visļaunākais. Sapratu, ka esmu rīkojusies ļoti emocionāli.
Bet, no otras puses, tāda eiforija, kas radās, staigājot pa Rīgu un dzirdot gandrīz tikai latviešu valodu, tas pacēlums, kas tobrīd bija jūtams cilvēkos, ir neatkārtojams un laikam kaut ko tādu var piedzīvot tikai reizi mūžā.
Pēc barikādēs pavadītās nakts veselais saprāts tomēr ņēma virsroku, un es atvedu bērnus atpakaļ uz Madonu pie vecākiem. Paldies Dievam, neviens nekur nenoklīda, nekas ļauns neatgadījās, visi sveiki un veseli atgriezās mājās.
Esmu pārliecināta, ka arī skolēniem, kuri bija kopā ar mani, tas bija brīnišķīgs brīdis, ko viņi piedzīvoja, un ka arī viņi, to atceroties, jūtas saviļņoti, ka nepalika malā stāvētāji. To, kas notika Rīgā, Madonā dzīvojot un pa televizoru skatoties, līdz galam apjaust tomēr nevarēja. To neatkārtojamo barikāžu laika izjūtu varēja piedzīvot un izjust tikai Rīgā, atrodoties notikumu epicentrā.
Esmu laimīga, ka esmu kopā bijusi ar barikāžu aizstāvjiem, šo vēsturisko notikumu viducī kaut tikai vienu nakti un kaut ko tādu savā mūžā piedzīvojusi.
„Galvenais, ka es tur biju!"
Starp 1991. gada barikāžu aizstāvjiem bija arī Madonas novada pašvaldības sporta darba organizators Māris Gailums.
– Toreiz arī es vēl biju ļoti jauns, bet – par laimi – jau pilngadīgs, kad varēju braukt uz Rīgu un piedalīties barikādēs. Nebiju pirmajā tūrē, bet devos otrajā tūrē, kad tur jau norisinājās dramatiskāki notikumi un bija pirmie upuri. Kad šodien Saieta laukumā ieraudzīju smago tehniku – KAMAZ, ZIL, pacēlājus, pārskrēja skudriņas, jo tieši tāda tika izmantota arī tālajā 1991. gadā, ceļot barikādes, – atcerējās Māris Gailums. – Uz Rīgu mēs devāmies ar Barkavas saimniecības autobusu un savā starpā mainījāmies. Vieni atgriezās mājas, savukārt citi viņus nomainīja.
Spilgtā atmiņā joprojām ir visas Rīgā pavadītās dienas, bet dažas epizodes – jo īpaši. Atceros, kad paziņoja, ka tuvojas omonieši, mēs, barkavieši, atradāmies pie Zaķusalas. Mūs visus samobilizēja, un kopā ar citiem iegājām televīzijas torņa ēkas 1. stāvā, lai omonieši nevarētu tur iekļūt. Kādreiz saka, ka mušai nav, kur nokrist, un šis teiciens attiecas arī uz mums, jo mūsu patiešām tur bija ļoti daudz. Lai kāds varētu izspraukties mums cauri, vispirms daļa būtu jāapšauj. Mēs ātri piepildījām šo telpu, bet, kad tā bija jāatstāj, pagāja ļoti ilgs laiks, jo ar grūtībām varējām pavirzīties uz priekšu.
Otra epizode, kas iespiedusies atmiņā, saistās ar smagās tehnikas ierašanos uz tilta. Arī tas tika izdarīts ļoti ātri, burtiski kādas stundas laikā. Tur novietotie KAMAZi bija piepildīti ar gāzbetonu, malku utt. Bet tad, kad tika dots rīkojums atbrīvot tiltu, pagāja kādas sešas stundas, kamēr smagā tehnika pavirzījās malā, tika atjaunota transporta kustība un pāri tam varēja doties arī ātrās palīdzības mašīnas.
Esmu laimīgs, ka, atceroties barikāžu laiku, arī man ir, ko pastāstīt saviem bērniem un mazbērniem. Štrunts, ka neesmu saņēmis barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, galvenais jau ir tas, ka es, būdams jauns, tur biju!
Un šai Māra Gailuma atziņai, visticamāk, pievienojas daudzi barikāžu aizstāvji, kas uz Rīgu, iestājoties par Latvijas brīvību un valstiskās neatkarības atjaunošanu, devās, pārliecības vadīti, un to nenožēlo arī tagad par spīti visām negācijām un to, ka ne viss ir sanācis tā, kā toreiz tika cerēts. Bet galvenais mērķis jau ir sasniegts – mums ir sava valsts, kuras daudzām tautām nav.