Pēc neatkarības atgūšanas saņēmām valsti ar attīstītu ekonomiku. Šodien, pēc 25 gadiem, varējām būt plaukstoša labklājības valsts. Diemžēl tā nenotika. Mūsu valsts elitē iekļuva padomju laika nomenklatūras darbinieki, kuriem primārās nebija valsts intereses, bet personīgais labums.
Tautfrontieši, kuri gribēja uzcelt labklājības valsti, tika nobīdīti malā, kā Georgs Andrejevs – tika nosūtīts par vēstnieku. Dažiem tika piedraudēts, un tie paši aizgāja no politikas. Citi mīklainos apstākļos gāja bojā: Ita Kozakeviča, Gunārs Astra u. c. Varu pārņēma "Latvijas ceļa" veidotā valdība. Tika sagrauta ražošana – valsts pastāvēšanas pamati. Lai varētu izdevīgi tikt pie vērtīgiem valsts īpašumiem, tika izlaisti sertifikāti. Nododot šo kredītzīmi privātajā tirgū, sākās valsts īpašumu izlaupīšana (prihvatizācija). Par nieka naudu varēja iegūt vērtīgus īpašumus, piemēram, par septiņiem latiem iegūt 150 ha meža. Daudzi izveicīgi darboņi kļuva miljonāri. Visi varas elites politiķi palika bagāti. Tautas vairākums grima nabadzībā. Neveidojās līdzsvars starp bagātajiem un trūcīgajiem. Neradās vidusslānis. Valsts tika izlaupīta. To 2007. gadā pirmā pateica ASV vēstniece Ketrīna Toda-Beilija: Latvijā valsts ir nozagta.
Ražošanas sagraušana smagi skāra visas tautsaimniecības nozares. Zaudējuši darbu, vairāk par 100 tūkstošiem tautiešu devās svešumā. Valstij trūka naudas visās tautsaimniecības sfērās. Elites politiķi necentās taupīt naudu. Veicot privatizāciju, valsts zaudēja ap 10 miljardiem latu. Tika būvēti dārgākie ceļi Baltijā. Rīgā uzbūvēts dārgs tilts, kur, pēc Valsts kontroles vērtējuma, "pazuda" 27 miljoni latu. Tika uzbūvēta dārga VID ēka. Lielas summas "pazuda" valsts iepirkumos.
Mainījās varas politiķi un valdības, bet maz tiek darīts, lai izkļūtu no nabadzīgas valsts statusa. Dažs ekonomists vērtē, ka, nepalielinot IKP pieauguma tempu, Eiropas Savienības labklājības līmeni sasniegsim pēc 50 gadiem. Demogrāfiskais stāvoklis dramatisks, bet nevienai valdībai tas nav prioritāte. Kad vajadzēja domāt, kā veicināt dzimstību, Godmaņa valdībai likās vajadzīgāk glābt "Parex banku", dodot tai vairāk par vienu miljardu latu. Kur pazuda valstiskā domāšana? Vai te nevalda naudas vara? Netiek veicināta ražošanas attīstība, to bremzē nodokļu politika. Latgalē varētu audzēt linus, ko darīja visos laikos. Jāatjauno cukurrūpniecība un citas ražotnes, bet politiķi par to šodien nedomā. Lauki kļūst arvien tukšāki. Bez laukiem, bez zemniecības Latvijai nav nākotnes. Kam būs vajadzīgi par dārgu cenu uzbūvētie objekti, sakārtotā infrastruktūra, ja pēc gadu desmitiem var nebūt latviešu tautas.
Jāreformē mūsu valsts politiskā sistēma, kas valsti neved pretī attīstībai. Citādi tas ir Igaunijā. Tur notika lustrācija, valsti vada valstsvīri, kuriem rūp savas tautas labklājība. Šodien Latvija zaudē savu neatkarību ne ar militāru spēku, bet lēnā ideālu sabrukšanas procesā. Tauta kļūst apātiska, daudzi neiet uz vēlēšanām, Plaisa starp varu un tautu palielinās. Tagad stāvoklis ir smagāks nekā toreiz, kad pie Daugavas cīnījāmies pret Bermontu. Toreiz bija redzams pretinieks. Šodien izšķiras jautājums – būt vai nebūt mūsu tautai. Jāpanāk, lai vara strādātu savas tautas labā. Lai pirmajā vietā ir strauja valsts ekonomiskā izaugsme un demogrāfijas uzlabošana. Lai latvieši šeit dzīvotu arī pēc simt gadiem, par to jādomā šodien.
Cīniņš par varu
Varas smailē vienai dāmai
Nepatīk šī dzīve rāmā.
Pašai dikti gribas valdīt.
Jāsāk kabinetu skaldīt.
Ķengātāji cīņā metas.
Viņu rindas nav tik retas.
Premjere ir jānomaina –
Jāatrod pie viņas vaina.
Izdodas šī ofensīva,
Bet vēl priekšā cīņa sīva.
Jātiek pašā spicē iekšā.
Spēcīgs konkurents ir priekšā.
Veiksmīgāki pretinieki:
Stūri pārņem zaļzemnieki.
Premjerkrēsla tīkotāja
Beigās paliek zaudētāja.
Vai mums labāka būs vara
Pēc šī bezjēdzīgā kara?
Politiķu darbi rādīs,
Vai par savu valsti gādās.