Pagājušajā piektdienā jau tradicionāli tika rīkota to Madonas nevalstisko organizāciju (NVO), kuras Madonas novada pašvaldība līguma ietvaros deleģējusi veikt vairākas sociālā darba funkcijas, brīvprātīgo godināšana. Pasākums norisinājās Latvijas Sarkanā krusta (LSK) Madonas komitejas projekta „Kā svece deg" ietvaros, pateicoties arī Madonas novada pašvaldības atbalstam.
Svētku reizē klātesošajiem par viņu aktīvo un sabiedrībai noderīgo darbu pateicās NVO un Madonas novada pašvaldības pārstāvji. Šogad tika apbalvotas biedrības „Madonas invalīdu atbalsta centrs" brīvprātīgās – Maruta Mūrmane, Māra Paegle, Anna Liepiņa; Latvijas politiski represēto apvienības Madonas politiski represēto biedrības brīvprātī-gie – Aldis Krūmiņš, Inta Matisone, Anastasija Šķēle; no Madonas pilsētas pensionāru biedrības – Vija Sebre, Marija Puiše, Tekla Reinika; no LSK Madonas komitejas – Rita Koskeviča, Dzintra Sakoviča, Skaidrīte Berķe.
Brīvprātīgais darbs – tas ir visā pasaulē atzīts līdzcilvēku atbalsts sabiedriski nozīmīgiem mērķiem, kuri nav īstenojami biznesa vai valsts pārvaldes spēkiem. Vienlaikus tā ir iespēja pašiem brīvprātīgajiem iegūt jaunas prasmes un kontaktus. Vairāk par to, kā izlēmusi iesaistīties brīvprātīgajā darbā, pastāstīja Madonas pilsētas pensionāru biedrības brīvprātīgā Vija Sebre: – Kad bija nostrādāti darba gadi, mani vairākkārt paaicināja uz pensionāru biedrību. Sākumā domāju, ka atnākšu „tā tikai", bet šis ir jau 13. gads, kopš strādāju biedrībā par grāmatvedi. Tas jau ir iesākts un iegājies kā darbiņš. Zinu, ka jāatnāk, jāizdara – ko tad mājās sēdēsi?
Tam, ka arī pensijas vecumā nevajag sēdēt mājās, bet jāizmanto savas dzīves laikā iegūtās prasmes un ar šo darbu jāpalīdz citiem, piekrīt Janīna Mangule: – Aizgāju pensijā un pēkšņi izrādījās, ka nav jāiet uz darbu. Tas bija tik neparasti! Avīzē bija rakstīts, ka pensionāru biedrība rīko vingrošanu, veselības grupu. Iesāku ar to, bet nu jau 7 gadus esmu sekretāre biedrībā, tāpat iesaistos visās radošajās aktivitātēs. Tas ir labi – vēl izkustēties un līdzdarboties. Tas nav nemaz tik grūti, ja tikai ir patikšana.
Marija Puiše pensionāru biedrībā atbild par sadzīviska rakstura jautājumiem – pērk dziju, uzrunā adītājas, ada zeķes un sveic biedrības ceturkšņa jubilārus, tāpat iegādā puķes, klāj galdus. Arī šie ir darbiņi, kur nepieciešama prasmīga un praktiska pieeja.
Inta Matisone darbojas ne tikai Madonas politiski represēto biedrībā, bet arī Cesvaines pensionāru biedrībā „Mārtiņroze", Cesvaines evaņģēliski luteriskās draudzes padomē. Jautāta, kā tam visam atrod laiku, Inta Matisone atbildēja: – Tā visu mūžu esmu radoši darbojusies. Darba gados gan šādu biedrību nemaz nebija, sākās tikai pēc Atmodas laika. Tad uzreiz šo iespēju izmantoju un iesaistījos. Ja grib, laiku vienmēr var atrast.
LSK Madonas komitejas brīvprātīgajai Skaidrītei Berķei darāmā netrūkst, jo jāpalīdz humānās palīdzības pieņemšanas un izsniegšanas punktā. – Tā kā esmu pensionāre, varu atļauties. Vismaz ir kāda nodarbe. Darbs, protams, savu prasa, bet, kamēr var, tikmēr eju un daru. Nu jau būs aptuveni 15 gadu, kopš darbojos LSK, – pauda Skaidrīte Berķe.
Arī Maruta Mūrmane ir brīvprātīgā ar ilgu stāžu: – LSK esmu jau kopš 3. klases, invalīdu biedrībā nu jau būs teju vai 10 gadu. Arī pati esmu ar invaliditāti, bet brīvā brīdī patīk braukt ar velosipēdu. Man nogulēt dienu – tas ir nepieņemami. Laikam jau tas ir asinīs. Vecaistēvs laukos bija feldšeris, pirmajā pasaules karā bija iesaucamais. Pēc tam 18 gadu laukos nostrādāja slimnīcā. Un es – viņam līdzi gāju, kaut vai tikai parunāties ar slimniekiem. Visi ģimenē vienmēr bijuši darbīgi cilvēki.