Dodoties uz SIA "Viesaki" Jumurdas pagastā, spriedām, ka te neesam bijuši tik sen, tāpēc būs interesanti uzzināt, kādi ir medību saimniecības jaunumi.
Briežus, muflonus, muzeju devāmies skatīties uz "Viesakiem" sākuma gados. Arī šogad ir gan brieži, gan mufloni, gan medību muzejs. Tam visam klāt nākuši šķirnes gaļas lopi un ar mīlestību veidota putnu kolekcija.
Ar saimniecību mūs iepazīstināja Gunta Cunska, atbildot, kāpēc beidzamajos gados izvēlētā virziena kurss ir lauksaimniecība: – Tāpēc, ka gaļas lopi ir pietuvināti savvaļas dzīvniekiem un dzīvošanai mūsu dabā. Ja ir zeme, tad saimniekam dzīvnieki ir jātur, un nekam citam mūsu platības nav piemērotas. Kāds varbūt domā, ka ar gaļas lopiem ir viegli, jo nekas nav jādara, tikai jāpalaiž ganīties un teļi piedzimst un izaug savā vaļā, mēs esam sapratuši, ka tik vienkārši vis nav. Taču visu var iemācīties. Nu jau trešais gads, kopš "Viesakos" turam gaļas lopus. Ilgi domājām, vai vajag, bet nāca mazais ierosinājums no kaimiņiem, un viss iesākās no divām gaļas šķirnes govīm. Esam izvēlējušies franču izcelsmes ‘Šarolē' šķirnes lopus, ir tā saucamās procentu ‘Šarolē', bet mērķis ir tīršķirnes gaļas liellopu saimniecība. Viens ganāmpulks pieder SIA "Viesaki", otrs – privātais. Firmas ganāmpulks virzās uz bioloģisko saimniekošanu. Šobrīd jau ir paprāvs lopu skaits, tuvojas simtam, bet mērķis ir ap trīssimt lopu. Visas telītes, kas dzimst, papildina ganāmpulku, bullēnus realizējam vaislai. Daļu dzīvnieku turam gaļai, jo patlaban mēģinām pamazām attīstīt mājražošanu. Kā reģistrēsimies, tā produkciju varēs realizēt. Taču gaļas ražošanai (kūpinājumiem, vītinājumiem, konserviem) ir ļoti lielas prasības. Ir arī otrs "bet" – produkcija, kādu gribam mājražošanā gatavot, ir ļoti laba, ekskluzīva, bet nav lēta.
Kāpēc ne aitas?
– Var jau teikt, ka "prērijās" varētu turēt arī aitas, taču mūsu pusē ir savairojies daudz vilku, tie aitas tā vien gaida. Vilku ir daudz, to var redzēt pēc pēdām. Pagājusī ziema bija bez sniega, bet šoziem ir sniegs, un var redzēt, ka barā ir pa septiņiem vilkiem, kas ir ļoti daudz. Kamēr vēl bija mežacūkas, tikmēr vilkiem bija, ko ēst. Šobrīd ēsmai ir alnis, briedis, buciņi, bet, kad pienāks vasara, domāju, ka vilki ēdīs mājdzīvniekus. Tā kā arī mūsu pusē ir ievazāts Āfrikas cūku mēris, mežacūku faktiski jau ir zem valstī noteiktā optimālā skaita, – sprieda Gunta Cunska.
Ar izšautajām cūku mātēm, viņasprāt, medību sabiedrība tīri ētiskā ziņā nobraukusi par pāris pakāpēm zemāk (lai saņemtu 100 eiro, apliecinājumam bija jāuzrāda pierādījums – izgriezti sieviešu kārtu apliecinošie orgāni): – Protams, arī mēs medījām sivēnus, un, ja gadījās sieviešu kārtas cūka, kāpēc gan par to nesaņemt ES naudu. Atbalstu jau lielākoties saņem lauksaimniecības nozares. Kad divus gadus muļļājām Medību likumu, biju darba grupā, tā bija spēle uz publiku, cerot, ka nu tik būs, beigās viss ir sataisīts, kā vajag. Jebkurā gadījumā viens no mūsu biedrības ierosinājumiem bija medību saimniecību pasludināt par tautsaimniecības nozari.
Izvaicāta par ES atbalsta izmantošanu, Gunta Cunska dalījās pārdomās: – Saistībā ar visiem notikumiem neticu, vai vēl ilgi saņemsim ES maksājumus. Diemžēl ar katru gadu platībmaksājumi kļūst mazāki, kaut gan mums stāsta, ka cīnāmies par lielākiem. Kaut vai mūsu apgabals, kas kādreiz bija kā nelabvēlīgais apvidus, tagad ir pacelts krietni augstākā līmenī. Tas nekas, ka ir kalni un akmeņi. Lai tur brauktu virsū ar savu traktoru, jābūt lielam mazohistam. Tomēr – uzlaid virsū lopus, noēdīs pilnīgi visu.
Izrādot putnu ganāmpulku, kas ir Guntas Cunskas lutekļi, viņa atklāja: – Turu Breses vistas, paipalas, fazānus, trušus, strausu u. c., kā arī ļoti labi audzētus trušus – dažādu šķirņu krustojumus. Radības, ko "Viesaku" viesi apbrīno, ir dārgas, un dzīvnieku pārvēršana par gaļu mums ir diezgan grūta. Labprāt cilvēki vēlētos labu produkciju, bet par velti nevaru atdot (jāorientējas uz to, lai tauta kļūtu bagātāka). Tomēr ar ekskursijām "Viesakos" vairs neaizraujamies tā, kā sākuma gados. Neatsakām vien skolēnu grupām.