Trešdien – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienā – daudzviet Latvijā tika iedegti atmiņu ugunskuri. Barikāžu laiku atcerējās arī Madonā. Pirmoreiz, atsaucot atmiņā notikumus pirms 25 gadiem, šajā dienā ugunskurs tika iekurts arī Madonas pilsētas centrālajā laukumā un barikāžu aizstāvju piemiņai iedegtas svecītes.
Madonas novada pašvaldības un Madonas pilsētas kultūras nama aicinājumam sanākt kopā Saieta laukumā 20. janvārī pulksten 18, lai atcerētos, kā bija toreiz, pirms 25 gadiem, atsaucās vairāki desmiti iedzīvotāju. Lai arī sanākušo pulciņš bija neliels, atmiņas par toreiz pārdzīvoto raisījās sirsnīgā atmosfērā. Pasākuma organizatori bija parūpējušies gan par karstu tēju, gan maizītēm un pīrādziņiem.
Kā spilgta to dienu liecība bija arī laukumā novietotā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā ražotā tehnika, līdzīga tai, kāda tika izmantota barikāžu celšanai Rīgā, – SIA „MDM-85" piederošais KAMAZ, SIA „Aizezere" ZIL, pašvaldības traktors T-40.
– Ideja par tehnikas iesaistīšanu pasākuma norisē mums radās nedaudz par vēlu. Būtu varējuši piesaistīt daudz lielākā skaitā, jo vēsturiskie vecie krievu laika traktori, pacēlāji, traktori un cita tehnika ir saglabājusies daudziem zemniekiem un uzņēmējiem. To ņemsim vērā, ik pēc 5 gadiem rīkojot nākamos barikāžu atceres pasākumus ar atmiņu ugunskuru Saieta laukumā, lai vairāk ieinteresētu arī jaunatni un tā nāktu skatīties tehniku un ieklausītos barikāžu dalībnieku atmiņās. Vismaz tāda iecere mums ir, – pastāstīja Madonas pilsētas pārvaldnieks Guntis Ķeveris.
Vaicāts, vai viņš arī bija starp barikāžu aizstāvjiem, Guntis uzsvēra, ka toreiz viņam bija tikai 16 gadu: – Uz Rīgu devos kopā ar Degumnieku deju kolektīvu, taču nepilngadīgajiem neļāva palikt. To ļoti pārdzīvoju, bet visiem to dienu notikumiem, jūtot līdzi savējiem, sekoju pa televizoru. Tas tika izslēgts, tikai dodoties gulēt, bet pamostoties uzreiz ieslēgts. Tie laiki bija diezgan smagi, pārdzīvojumiem bagāti, un par to visu mums ir jāstāsta saviem bērniem. Jaunajai paaudzei jāzina, kā tika atgūta valstiskā neatkarība, lai viņi aizdomātos un savu nākotni saistītu ar Latviju, nevis izvēlētos to, kur varbūt ir vieglāk un labāk. Ir jāturas pie savas valsts, pašiem tā jābūvē, bet, ja kaut kas nepatīk izpildvarā vai valdībā, tad ir jāprotestē un jācīnās par pārmaiņām.
Klātesošos uzrunāja Madonas novada pašvaldības izpilddirektors Āris Vilšķērsts, bet brīvo mikrofonu varēja izmantot katrs, kas to vēlējās. Kā atcerējās pasākuma dalībnieki, tas bija trauksmains laiks abās „frontes pusēs" – gan barikāžu aizstāvjiem Rīgā, gan mājās palicējiem. Ne jau visi varēja doties uz galvaspilsētu, kādam bija jāpaliek kopā ar bērniem, kādam bija jābaro lopi, darbs arī neapstājās ne uzņēmumos, ne kolhozos un padomju saimniecībās. Emocionālu pārdzīvojumu bagāts laiks tas bija visiem.
– Kopš šī nozīmīgā notikuma Latvijas vēsturē ir pagājuši 25 gadi. Ir piedzimusi un izaugusi jauna paaudze. Arī tie bērni, kuri bija dzimuši Padomju Savienībā, bet vēl negāja skolā, dzīvi vecajā sistēmā neiepazina un to neatceras, jo izauga jau brīvajā Latvijā, tagad ir spēka gados un lielā mērā veido arī mūsu valsts dzīvi. Manuprāt, to, kas ir bijis mūsu valsts vēsturē, ir ļoti svarīgi atcerēties, un tas ir jāzina arī jaunajai paaudzei, lai varētu izdarīt secinājumus. Viens no galvenajiem secinājumiem, pie kā būtu jānonāk, manuprāt, ir tas, ka mums šai dzīvē nekas netiek dots tāpat vien. Zināmā mērā arī šodien mēs kopā ar ES, kurā iestājāmies, esam jaunu izaicinājumu priekšā, varētu pat teikt – savā ziņā jaunu barikāžu priekšā sakarā ar situāciju dienvidu zemēs, bēgļu lielo plūsmu un ar to saistītajām lielajām problēmām. Mēs izcīnījām brīvību, mēs izcīnījām savu valsti, bet tagad mums atkal ir jābūt gataviem, ka mūsu valstī gribēti vai negribēti varētu ienākt migranti, ar kuriem būs jāmēģina sadzīvot, un jābūt gataviem aizstāvēt savas valsts intereses, – uzsvēra Āris Vilšķērsts. Atceroties notikumus pirms 25 gadiem, viņš atzina, ka tas bija lielas izšķiršanās laiks.
– Kopš Otrā pasaules kara bija pagājuši jau daudzi gadi, un daudziem situācija, kad jānostājas pret visu, kas diendienā mācīts skolā, par ko rakstīts presē un citos informācijas līdzekļos un jāsaprot, ko īsti gribi, nebija viegla. Otrā pasaules kara laikā padomju armijā bija izveidoti soda bataljoni, kuros cilvēki tika sadzīti ar varu, un viņiem nebija citas izvēles, kā vien karot, ja gribēja palikt dzīvi, kaut tāda iespēja bija pavisam niecīga. Turpretī tie, kas devās uz barikādēm, to darīja apzināti, pārliecības vadīti, neviena nepiespiesti. Sākumā vēl, protestējot un piedaloties manifestācijās, cilvēki to darīja, varbūt neapjaušot, ka riskē ar savu dzīvību, taču pēc pirmajiem upuriem tie, kuri devās uz barikādēm, pavisam skaidri saprata, ka tas nav tik nevainīgs pasākums, bet gan ar dzīvības briesmām saistīts. Un tomēr cilvēki, to labi apzinoties, uz tām devās. Kas bija tas spēks, kas viņiem lika to darīt, kādai tomēr bija jābūt pārliecībai par Latvijas nākotni, to, ka tā kļūs brīva, lai izšķirtos par šādu soli. Tāpēc visiem barikāžu aizstāvjiem mums jāizrāda vislielākā cieņa un jāsaprot, ka bez viņiem Latvija valstisko neatkarību nebūtu atguvusi, – akcentēja Āris Vilšķērsts.
Madonas puses ļaudīm tā laika notikumos bija nozīmīga loma. Te aktīvi darbojās vairāki grupas „Helsinki-86" atbalstītāji, Vides aizsardzības kluba aktīvisti. Atmodas laikā Madonā tika izveidota viena no lielākajām LTF grupām, izdots laikraksts „Madonas Atmoda", un notika daudzas citas aktivitātes. Madonas muzejnieks Indulis Zvirgzdiņš, daloties atmiņās, minēja vēl kādu zīmīgu faktu.
1991. gada janvāra sākumā Preses namu, kurā tika drukāti visi republikāniskie laikraksti un žurnāli, ieņēma OMON. Tajā vairs netika ielaisti patriotiski noskaņotie žurnālisti un redaktori. Daļa lielo avīžu Rīgā vairs neiznāca, bet tika drukātas bijušā „Madonas poligrāfista" ēkā, kur patlaban vairs nekas netiek iespiests. Tiesa, tās vairs neiznāca ierastajā lielajā formātā, bet tādā pašā formātā, kā laikraksts „Stars".
– Tas savā ziņā arī bija barikāžu priekšvēstnesis. 13. janvārī uz manifestāciju Rīgā no dažādām vietām aizbrauca daudzi madonieši, bet es uz galvaspilsētu devos no dzelzceļa stacijas. Tad jau bija zināms par traģiskajiem notikumiem Lietuvā. Tovakar es Madonā neatgriezos, bet paliku Rīgā. Madoniešu autobuss stāvēja Daugavmalā pretim Centrāltirgum. Atceros, ka naktī uz 14. janvāri mēs kopā ar kursabiedru staigājām pa Vecrīgu un ap pulksten diviem redzējām, kā tiek jau uzsākts būvēt barikādes, lauzts bruģis un Rīgā iebrauc tādas mašīnas, kādas šovakar var aplūkot te, Saieta laukumā. Tas, cik zinu, vairs nenotika stihiski, bet gan organizēti lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas vadībā. Otrdienas vakarā atgriezos mājās un LTF Madonas nodaļas štābā (Saieta laukumā 7) apmeklēju sanāksmi, kur norunājām, ka trešdienas vakarā atkal ir jābrauc uz Rīgu. Ceļā uz galvaspilsētu pa radio uzzinājām, ka ir pirmais upuris – pie Vecmīlgrāvja nošauts šoferis Roberts Mūrnieks. Pēc tam bija arī citi upuri. Atcerēsimies šai brīdī arī šos cilvēkus! – aicināja Indulis Zvirgzdiņš, kas toreiz Rīgā palika līdz 18. janvārim. Viņš atzina, ka tas bija laiks, kad daudzi cilvēki par daudz ko izšķīrās un visa Latvija cēlās, bija kopā un vienota, iestājoties par Latvijas brīvību un valstisko neatkarību, aizstāvot Latvijas Augstāko Padomi un Ministru kabinetu, kad lielākā daļa zināja, par ko un pret ko esam.
Atmiņās par barikāžu laiku dalījās arī vairāki klātesošie. Imants Spridzāns pateicās visiem, kas kopā ar viņu bija uz barikādēm. Aija Špure atcerējās, cik emocionāli piesātināts šis laiks bija arī mājāspalicējiem. Viņa toreiz dzīvojusi Talsu pusē, kur bijis tāds kolhozs „Kurzeme", un auklējusi pusgadu veco dēlu.
– Klausoties atceres runās, sevi pieķeru pie domas, ka toreiz jau visi nevarēja būt Rīgā un varbūt kādam bija arī mājās jāpaliek un tās jāsargā, lai būtu, kas barikāžu aizstāvjus sagaidītu mājās. Toreiz katrs bija savā vietā, un tāpēc šodien nevajadzētu būt sajūtai, ka, ja toreiz nebiji Rīgā, šodien esi lieks, – pārdomās dalījās Aija.
Laikraksta „Stars" galvenā redaktore Baiba Miglone (kas toreiz bija „Stara" žurnāliste un pēc Jāņa Simsona traģiskās bojāejas – „Madonas Atmodas" redaktore) atsauca atmiņā LTF Madonas nodaļas aktivitātes, gan piedaloties 13. janvāra manifestācijā Rīgā, gan kopā ar uzņēmumiem, padomju saimniecībām un kolhoziem organizējot autobusus un braucējus uz barikādēm. Viņa akcentēja žurnālistu lielo lomu, atspoguļojot tā laika notikumus.
– Arī mēs, „Stara" žurnālisti, bijām šo notikumu epicentrā un informējām laikraksta lasītājus. „Stara" fotogrāfs Oļģerts Skuja devās uz barikādēm, lai sagatavotu fotoreportāžu no notikuma vietas. Par šo laiku mums katram dziļi sirdī ir savas atmiņas. Šis laiks parādīja, ko katram nozīmē Latvija. Lai cik grūti šodien arī klātos un kādas negācijas būtu jāpārdzīvo, mēs varam būt laimīgi, ka mums ir sava valsts, un par to mums ir jāstāv arī šodien, – ir pārliecināta Baiba Miglone.
Arī Madonas novada domes deputāte Antra Gotlaufa, kas, toreiz piedaloties manifestācijā, dziedājusi korī, savukārt vīrs Valdis – barikāžu sargāšanā, augstu novērtēja to, ka tagad mums ir sava valsts, to, ka divi bērni no pieciem viņiem ir piedzimuši jau brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī. Viņa pauda pārliecību, ka reāla ārējā apdraudējuma gadījumā mēs atkal spētu saliedēties un aizstāvētu savu valsti, līdzīgi, kā tas bija barikādēs.
Tālaika izjūtās dalījās arī Jānis Kļaviņš, kam toreiz bija tikai kādi 12-13 gadi un kurš labi atceras arī janvāra traģiskos notikumus Rīgā, apšaudi pie Iekšlietu ministrijas, jo toreiz visa ģimene sēdējusi pie televizora un visam līdzi sekojusi, tāpat to, kā svētdienu vakaros tika gaidīts raidījums „Labvakar, Latvija!" un ko jaunu pavēstīs Jānis Šipkēvics, Edvīns Inkēns un Ojārs Rubenis.
– Katru gadu, skatoties dokumentālos kadrus, šī izjūta ataust no jauna, un no atmiņas tā nav izdzēšama – neatkarīgi no tā, vai esi bijis šo notikumu epicentrā vai sekojis līdzi pa televizoru. Kamēr vien būs cilvēki, kas šo laiku piedzīvojuši, tas būs spilgtā atmiņā un to vienmēr atcerēsimies, – sacīja Jānis Kļaviņš.
Atmiņās un tā laika izjūtās kavējās arī madoniete Veronika Bārbale, kas, būdama, Rīgā, piedalījusies 13. janvāra manifestācijā. Viņa uzsvēra to, cik liela nozīme bija Atmodas laika dziesmām, it sevišķi Ievas Akurateres izpildījumā. To laiku atcerējās arī Ināra Cakule.
Interesantas atmiņas bija arī Mārim Gailumam, kas uz barikādēm brauca divreiz, skolotājai Ārijai Fārtei, kas uz barikādēm ar vilcienu devās ar visu savu klasi, bet tas ir atsevišķa raksta vērts.