Šonedēļ atzīmējam vienu no Latvijas valsts nesenās vēstures zīmīgākajiem notikumiem – janvāra barikādes. 25 gadi mūs šķir no šī Latvijas iedzīvotāju varonības akta. Diemžēl laikā, kad atceramies barikādes, to dalībniekus un tajās kritušos, ziņās gūstam informāciju arī par Ministru kabineta mokošo izveidi.
Abu notikumu kontrasts ir acīmredzams un raisa riebumu. Pirms ceturtdaļgadsimta cilvēki no plašas valsts teritorijas devās uz Rīgu, lai aizstāvētu tobrīd vēl vārgo mūsu valsts neatkarību. 25 gadus vēlāk mums vairs nav, kas vēlētos uzņemties vadīt valsti.
Aizvadītā nedēļa beidzot iezīmēja virzību jauna Ministru kabineta izveidē. Jo ilgāk ievilkās premjera meklējumi, jo neveiklāk sāka izskatīties visi šajā procesā iesaistītie – Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kas, pārņemot iniciatīvu no partijām, saņēma viena kandidāta atteikumu pēc otra, „Vienotība", kas, nogāžot pašas vadīto valdību, mīņājās uz vietas, un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kas, redzot „Vienotības" strupceļu, kavējās izvirzīt savu kandidātu, kā arī pašreiz vēl amatā esošā Ministru prezidente Laimdota Straujuma, kuru piesakot lietotais vārds „demisionējusī" neapšaubāmi griež ausīs.
Teikt, ka premjera izraudzīšanās būtu noritējusi bez klupieniem, būtu liekulības augstākā pilotāža. Izbrīnu nedaudz rada tas, ka šoreiz paši deputāti (ne tikai opozīcijas, bet pat pozīcijas) par to neslēpti runā. Nav pārsteigums, ka opozīcijas partijas ar iepriekš paredzamiem tekstiem – „Nevienas balss no mūsu frakcijas jaunajai valdībai nebūs", „Šo triju partiju politiskā nostāja mums nav pieņemama. Ļoti apšaubāms ir valdības veidošanas mehānisms, kas saistīts ar tenkām, intrigām un kuluāriem. Šādu valdību, kurā ietilpst trīs vecās partijas – tie paši trīs vēži -, mēs neatbalstīsim", „Pašreizējās valdības veidotāji neko nav mācījušies no iepriekšējās valdības kļūdām, un pašreiz notiekošais ir tikai rēķinu kārtošana trīs līdzšinējo varas partiju starpā" utt. – lepni paziņo, ka Kučinska valdību nepalīdzēs stutēt. Liekulība, vismaz abu mazāko Saeimas opozicionāru – LRA un NSL, attieksmē izpaužas tajā, ka partijas bija gatavas savus iepriekš postulētos principus atmest laikā, kad Āboltiņa vēl piedalījās premjeru skrējienā un flirtēja ar ideju par LRA un NSL iesaisti valdībā. Tas, vai LRA un NSL zibenīgi, tajā pašā dienā, kad Vējonis nominēja Kučinski, nākušais paziņojums par norobežošanos ir saistīts ar vēlmi stiprināt „Vienotības" (Āboltiņas) pozīcijas vai citiem apsvērumiem, ir atklāts jautājums, uz kuru atbilde ir zināma vien pašiem šo paziņojumu autoriem. Tā vai citādi opozicionāru nostāja šobrīd vismaz vārdos ļauj Solvitai Āboltiņai runāt no spēka pozīcijām par „sarkanajām līnijām", jo bez „Vienotības" nav Kučinska valdības.
Pārsteidzošāka, taču iepriekš prognozējama bija vārdu apmaiņa pašu „Vienotības" politiķu vidū. Alekseja Loskutova un Solvitas Āboltiņas apmainīšanās ar publiskām vēstulēm, „Vienotības" iekšējo opozicionāru sešnieka apvainošana nodevībā. Plašsaziņas līdzekļos politiķu uzburtā aina atgādināja skatu no filmas „Vella kalpi", kur Rīgas rāte (sešnieks) to vien dara, kā meklē, kam atdot Rīgas (valdības) atslēgas, un palēkdamies skrien nodevīgi atbalstīt ZZS kandidātu. Skaidrs, ka viena no pusēm melo, taču zaudētāja ir pati „Vienotība", kur turpinās biedru atplūdi un iekšējā šķelšanās.
Arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis kopš 7. decembra, kad, viņam pie sāna stāvot, par demisiju paziņoja Laimdota Straujuma, nav izvairījies no klupiena (manā skatījumā – pagaidām lielākā, kopš viņš ieņem prezidenta amatu). Klupiens saistīts ar pārāk lielu atklātību. Žurnālistu izprovocēts, viņš vārdos atzina nerakstīto, taču gan politiķiem, gan sabiedrībai labi zināmo principu, ka ietekmīgāko amatu sadalē pozīcijas partijas cenšas ievērot līdzsvaru un tas attiecas arī uz viņa ieņemamo amatu. Šādām atziņām izskanot no kāda ierindas deputāta mutes, liela ažiotāža nerastos, taču Raimonda Vējoņa statuss un laiks, kad šis paziņojums izskan (premjera kandidātu izraudzīšana), radīja visai smagas sekas, un pat ZZS visai asi aprāja no sava vidus nākušo prezidentu, atgādinot viņam, ka Valsts prezidents nav ZZS, bet gan visas Latvijas tautas prezidents, līdz ar to – par kādu gan politisko piederību var būt runa? Protams, ZZS rājiens Vējonim nebija saistīts ar vēlmi likvidēt politisko dalījumu trīs augstāko amatu izvēlē, bet ar šīs atziņas konsekvencēm, proti, premjeram „pēc tiesas un taisnības" jānāk no „Vienotības". Valsts prezidents arī izmisīgi centās atrast premjeru „Vienotības" rindās, taču brašie vīri gan no galvaspilsētas, gan reģioniem kratījās vaļā no šī nepateicīgā amata. Jāatzīst, ka Raimonds Vējonis nav vienīgais, kurš ir atļāvies izteikties par amatu sadali. Pērn, vēlot Valsts prezidentu, Saeimas priekšsēdētāja izteicās, ka būtu gatava pārskatīt arī savu atrašanos amatā, ja tas ļautu iebalsot par Valsts prezidentu Egilu Levitu. Ir skaidrs, kādēļ Mūrniecei būtu jāupurē savs amats.
Kučinska nominēšana premjera amatam negarantē, ka viņš kļūs par Ministru prezidentu, taču tas liecina, ka mēs vismaz esam paspēruši soli pretim tam, lai izpildvara strādātu ar pilnu, nevis pusi jaudas, kā tas ir šobrīd.