2011. gadā un 2014. gadā Salu ezerā kopumā tika ielaisti vairāk nekā 10 000 līdaku mazuļu, diemžēl maluzvejnieku un negodprātīgu makšķernieku dēļ daudzi no līdaku jaunuļiem savu mūža galu sagaidīja krietni vien ātrāk, nekā tas būtu gaidāms. Par vienu no problemātiskajiem maluzvejniecības ziņā Madonas novadā ir izveidojies tieši Salu ezers jeb Baznīcnieks, kuram, par spīti pašvaldības ilgstošiem centieniem, tā arī nav izdevies atrast apsaimniekotāju.
Madonas novada pašvaldības domes deputātiem ar šo jautājumu iznāca saskarties pirms pāris nedēļām, kad domes ārkārtas sēdes darba kārtībā tika iekļauts jautājums par finansējuma piešķiršanu zivju resursu aizsardzību un uzraudzību kontrolējošo institūciju atbalstam (degvielas iegādei) Salu ezerā, Lazdonas ezerā un Madonas karjera ūdenskrātuvē.
Zivju resursu aizsardzībai atvēl 700 eiro
Deputāti bija saņēmuši sava kolēģa Bruno Kokara iesniegumu, kurā viņš lūdza pašvaldību veikt darbības, lai saglabātu zivju resursus Salu ezerā un Madonas karjera ūdenskrātuvē. Iesniedzējs regulāri saņemot iedzīvotāju sūdzības un ziņojumus par nelikumīgu zveju šajās ūdenstilpēs.
Domei šis jautājums bija jāskata, jo saskaņā ar Zvejniecības likuma 5. pantu pašvaldība zvejniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizē valstij piederošo zvejas tiesību izmantošanu un pārzina privāto zvejas tiesību izmantošanu ūdeņos, kas atrodas pašvaldības administratīvajā teritorijā vai piekļaujas tai. Savukārt tā paša likuma 18. pants nosaka, ka Latvijas iekšējo ūdeņu zivju resursu aizsardzību un uzraudzību veic Valsts vides dienests un Dabas aizsardzības pārvalde, kā arī Valsts vides dienesta pilnvarota persona – sabiedriskais vides inspektors Latvijas Republikas iekšējos ūdeņos un jūras piekrastē un pašvaldības pilnvarota persona – attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā.
Deputāti, skatot jautājumu, atzina, ka pašreizējā situācija ar zivju resursu saglabāšanu trijos ezeros nav īsti apmierinoša, tādēļ, kamēr tie nav tikuši apsaimniekotājiem, pašvaldībai ir jāatvēl līdzekļi ezera dzīļu bagātību nosargāšanai, maluzvejnieku identificēšanai un sodīšanai.
Bez garām diskusijām deputāti vienbalsīgi nolēma piešķirt finansējumu 700 eiro apmērā no dabas resursu nodokļa, kuru izmantot zivju resursu aizsardzību un uzraudzību kontrolējošo institūciju atbalstam, lai veiktu zivju resursu aizsardzību un uzraudzību Salu ezerā, Lazdonas ezerā un Madonas karjera ūdenskrātuvē.
Ja neapsaimniekos – izsaimniekos
Bruno Kokars, kas pats ir kaismīgs makšķernieks, laikrakstam atzina, ka viņa iesniegums tapis, redzot reālo situāciju Salu ezerā, kā arī pārējos divos ezeros.
– Manuprāt, ja neko nedarām lietas labā, zūd jēga papildināt zivju resursus. Šobrīd zivis tiek „izsmeltas". Tiek iemesti tīkli, kā arī makšķernieki bieži vien patur tā saucamās zemizmēra zivis. Tie nav atsevišķi gadījumi, bet drīzāk jau sistēma. Arī Valsts vides dienesta inspektoriem nav viegli visas šīs darbības izkontrolēt, jo viņu pārraudzībā ir arī citi novada ezeri, – sacīja Bruno Kokars.
Problēmas, kā jau domes sēdē izskanēja, rada tas, ka jau ilgāku laiku visiem trim ezeriem neizdodas atrast apsaimniekotāju. Salu ezers zivju resursu ziņā maluzvejniekiem ir pievilcīgāks, tādēļ tur ezera uzraudzība būtu jānodrošina teju 24 stundas diennaktī, jo pašlaik, pēc Bruno Kokara teiktā, daži nekaunīgākie tīklus ezerā notur pat vairākas dienas pēc kārtas.
– Zinu, ka daži ideju par ezera apsaimniekošanu uztver negatīvi, jo tad būs jāpērk atļauja, taču vienlaikus ir jāsaprot, ka, ja ezers netiek apsaimniekots, tad tas tiek izsaimniekots, – uzsvēra domes deputāts.
Vaicāts, vai domes piešķirtie 700 eiro palīdzēs novērst maluzvejnieku aktivitātes Madonā un pilsētas pievārtē esošajos ezeros, Bruno Kokars atzina, ka šī summa varētu stimulēt vienu otru interesentu iesaistīties ezeru uzraudzīšanā.
– Manā skatījumā, veiksmīgākais risinājums būtu, ja kontroli šajos ezeros uzņemtos veikt personas, kas apsaimnieko Rāceņu ezeru. Viņiem jau šobrīd ir jāsargā savs ezers, tādēļ būtu tikai loģiski, ja viņi ar pašvaldības palīdzību paplašinātu savu darbību arī pārējos apkārtnes ezeros, – sacīja Bruno Kokars, neizslēdzot iespēju, ka uz pašvaldības atvēlēto finansējumu varētu pretendēt arī valsts vai nevalstiskās institūcijas, piemēram, jau minētais Valsts vides dienests, kas ikdienā nodarbojas ar šo funkciju pildīšanu. Kā labāko variantu viņš gan vērtēja pastāvīga apsaimniekotāja atrašanu gan Salu, gan pārējiem ezeriem, jo tur, kur ir apsaimniekotājs, maluzvejniekiem ir grūtāk, taču līdz šim domes lēmumā minētajos trijos ezeros saimniekot neviens tā arī nevēlas.
Pēdējo reizi zivju resursi Salu ezerā tika atjaunoti 2014. gada vēlā rudenī, kad Salu ezerā tika ielaisti 8000 līdaku, lielākoties vienvasaras, mazuļu. Tolaik Valsts vides dienesta Madonas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Jānis Zeltiņš, kas arī piedalījās līdaku mazuļu ielaišanas procesā, „Staram" neslēpa, ka Salu ezers jau ilgāku laiku ir bijis problemātisks tieši saistībā ar nelikumīgu makšķerēšanu un zveju. Pamatojums tam vienkāršs – ezers atrodas ļoti tuvu pilsētai un ir visai bagātīgs zivju resursu ziņā. Jau tobrīd Jānis Zeltiņš atzina, ka, lai gan uz Salu kā „krīzes" ezeru inspektori atbrauc biežāk, bez efektīva ezera apsaimniekošanas modeļa pūles novērst maluzvejniecību ir veltīgas.