Šogad janvārī aprit 25 gadi kopš 1991. gada barikāžu dienām, kad neatkarības atbalstītāji Latvijā no 13. līdz 27. janvārim aizstāvēja brīvību pret iespējamām militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem.
Tas bija pagrieziena punkts, svarīgs tautas pašapziņas un gribas izpausmes brīdis, kad cilvēki bija apņēmības pilni nosargāt savu zemi. Spilgta nevardarbīgās pretošanās izpausme, masveida gatavība aizsargāties bez ieročiem. Cilvēki no visas Latvijas izveidoja barikādes apkārt Augstākajai Padomei, Ministru Padomei, pie Televīzijas un citiem stratēģiski svarīgiem objektiem.
Maijas Poišas pieredze
Spilgtas atmiņas par barikāžu laika notikumiem glabā arī Vidzemes sēļu izlokšņu pētniece, mūsu novadniece Maija Poiša.
„Staram" dzīvesgudrā sieviete pastāstīja: – Vecrīgas nama komunālajā dzīvoklī, kur kopā ar Medeņu ģimeni tolaik dzīvoja vēl trīs ģimenes (un neviens neiebilda), barikāžu laikā pulcējās folkloras kopa „Skandinieki". Mēs, tās vecākās „Skandinieces" – Valda, Zoja, Marga un es, vienmēr zinājām, ka ir jāsanāk laikus un jāvāra zupa, lai pie vakara var visiem iedot siltu ēdienu. No Kazdangas tika atvests zirņu maiss, Dainis Stalts (folkloras kopas „Skandinieki" dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs) atnesa paša saglabāto Latvijas karogu, pa dzīvokļa logu to izlikām ārā. Atstutējām ar zirņu maisu, un karogs plīvoja. Tas Rīgā bija pirmais barikāžu laika karogs. Kaimiņiene, kas bija izbāzusi galvu laukā un ieraudzījusi karogu (viņai bija 83 gadi), drīz nesās man virsū. Jau domāju, ka viņa man noplēsīs drēbes: „Vai tu zini, ko tu mums, sibīriete? Mēs tevis dēļ nokļūsim Sibīrijā! Tūliņ ņem to karogu nost!"
Bija šausmīgas cilvēku bailes. Bet es teicu, ka, ja sūtīs, tad mani, un es pateikšu, ka viņa to liedza. Tā nu karogs plīvoja, un, kad palika saltāks (pie vakara bija mīnus 14 grādu), ņēmām to nost. Kad bija atkal kaut cik silts, karogu izkārām.
Sadzīve mijas ar brīvības alkām
– No rītiem vārījām zirņus un nesām barikāžu dalībniekiem, – atceras Maija Poiša. – Viņu bija ļoti daudz. Kad daudzi sāka slimot, nesām cilvēkiem karstu tēju.
Tālākajās dienās, kad interfronte centās ieņemt Doma laukumu, te pāri nāca viena lidmašīna. Tā nāca tik zemu, ka visi logi trīcēja. Lejā tika mestas lapiņas, lai mēs padodamies. Toreiz paliku tik bāla, ka meitenes, kas nāca vārīt zupu, nepazina mani. Atveru durvis, un viņas jautā: „Vai, lūdzu, Maija ir mājās?"
Biju sejā pārvērtusies un bāla. Meitenes prasīja, vai man slikti ar sirdi. Bet ar sirdi viss bija kārtībā, es biju satriekta, ne nobijusies. Tas bija kā liels pazemojums.
Apgūst jaunas dziesmas
Barikāžu laikā katru rītu „Skandinieki" modās pulksten sešos un gāja uz Doma laukumu dziedāt. – Viena no dziesmām, ko dziedājām barikāžu dalībniekiem, bija tā, kas tagad man ļoti mīļa, – liecina novadniece.
– Toreiz to nezināju, un „Skandinieki" man iemācīja (dzied): „Rīgā iešu es māmiņa,/ Velē balti vilnainītes,/ Velē balti vilnainīts./ Dieviņš zina, vaja iešu,/ Strauja teka Daugaviņa,/ Strauji teka Daugaviņ…"
Bija jau ierasts – sešos uzcēlāmies, iebāzām kabatā vārdus un gājām. Tāpēc katru gadu līdz šitam pašam laikam 20. janvārī pie manis dzīvoklī pulcējas cilvēki, lai atcerētos barikāžu notikumus. Reizēm sanāk 56 ļaudis, ka nav kur apsēsties. Tad dziedam, runājam, cienājamies un atceramies…
Alumīnija katls ar savu biogrāfiju
Maija Poiša atklāj, ka katlu, kurā barikāžu laikā tika vārīts ēdiens, viņa atdevusi literatūras pētniekam Andrejam Grāpim. „Mazliet žēl, ka katlu atdevu, tas tagad ir Rakstniecības un mūzikas muzejā. Tam ir gara un raiba vēsture. Kad Uldim Ģērmanim (trimdas rakstnieks, vēsturnieks un publicists. – Aut.) bija jubileja un viņš to atzīmēja Kara muzejā, katlu nesām uz turieni. Man lika vārīt kāpostus, un es jau zināju, ka ar vienu mēru būs par maz. Kad vienu izstrēba, mājās izvārītos kāpostus nesām vēl."
Maija Poiša atceras, ka katlā tika vārīta arī „Mēmā putra". – Tas notika veļu vakarā: visi no dzimtas sanāca kopā, katls vienmēr bija līdzi. Iepriekš pagalmā sagatavoja ugunskuru, bija putraimi, eļļā sacepti sīpoli, un tumsā katrs vienu putraimu sauju iemeta katlā. Pie kam nedrīkstēja šai laikā runāt. Putraimus bēra aukstā ūdenī – viens vienu sauju, nākamais otru un tā katrs. Kad ūdens bija uzvārījies, vajadzēja maisīt, un uz maiņām to visi darīja, nerunājot ne vārda. Kad putra bija gatava, viena bļodiņa tika nolikta aizgājējiem. Tikai tad sākām runāt un dziedāt, – stāsta novadniece.
Vēsture ietiecas vēl senākās dienās
Vēsturisko katlu 1941. gadā Praulienas „Trākšos" esot iegādājusies Maijas Poišas māte. „Mamma nopirka alumīnija katlu, jo tas bija ļoti viegls un tajā sagāja vismaz divu spaiņu saturs. Kalts bija ievārījumiem, mamma tajā vārīja želeju. Kad vācu laikā nevarēja dabūt cukuru, no cukurbietēm viņa vārīja biezu sīrupu. Meta ogles, lai nebūtu cukurbiešu sāļās garšas, un katls lieti noderēja.
Kad mūsu ģimeni bēgļu gaitās izdzina no mājas (Maijas Poišas tēvs – dzejnieks Jānis Medenis – ar ģimeni bēgļu gaitās devās Otrā pasaules kara beigās – 1944. gadā. – Aut.), paņēmām garkājaināko govi ar mazākajiem pupiem, lai tesmenis ejot nemetas (nabaga gotiņa, to vēlāk no augšas nošāva), un katls arī bija līdzi. Tā mēs braucām: bijām paņēmuši žāvētu gaļu, bleķa bļodiņas, karotes, nažus, krūzes, kuras neplīst, – un viss tika salikts katlā. Vecāmamma un vecaistēvs bija ļoti veci, viņi palika „Lejasješkās" – tēva mājās pie Ubānu pilskalna. Tur ir liels pagrabs zem zemes, salikām pārtiku, vecaimammai ļoti sāpēja kājas, viņa braukt līdzi nevarēja. Vecamtēvam jau bija pie deviņdesmit, tā mēs šķīrāmies.
Kad aizbraucām līdz Kārļa Skalbes „Saulrietiem", tur nogaidījām – varbūt varēs braukt atpakaļ? Divas nedēļas nebija vēl pagājušas, kad ieņēma Madonu. Tad, kā jau visi bēgļi, jo tur bija lielas bēgļu karavānas, braucām tālāk līdz Kurzemei un Ventspilej. Skalbju ģimene arī brauca – Lizete un Kārlis Skalbe, viņu meita Ilze, znots Roberts Legzdiņš un mazdēls Kārlis. Viņi brauca kopā ar mums, ar mūsu zirgu. Tad pa ceļam alumīnija katlā vārījām zupas. Ceļmalā, kur bija kādi tupeņi vai kāpostgalva, ja tik nešāva no gaisa, vārījām ēst. Mamma mācēja izvārīt tik jaukas zupas."