Gada nogalē allaž lūkojam pēc jauna kalendāra. Latviešu valodā tie tiek izdoti ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē.
Otrā pasaules kara beigās, dodoties trimdā, latvieši līdzi paņēma gan domu par savu kalendāru, gan, iespējams, arī kādus kalendārus, jo vēlākos gados tie dažādībā neatpalika no savulaik dzimtenē izdotajiem. Kalendārus izdeva gan organizācijas, gan privātie izdevēji. Juris Konters (ASV), raksturojot trimdas kalendārus, teic, ka tie ir diezgan raibi, jo tādi tie bija arī dzimtenē un „to veidotāji rīkojušies katrs uz savu roku, pieturoties tikai pie bijušā dzimtenes kalendāru parauga, kāds nu kuram gadījies atvest līdz".
Pirmajos svešumā veidotajos kalendāros ir smeldze, skumjas un vēlme drīz atkal nokļūt dzimtenē. Kabatas formāta nedaudzu lappušu plāno latviešu gūstekņu nometnē Beļģijā tapušo „Gūstekņa gada grāmatu 1946" ievada Andreja Eglīša rindas no dzejoļa „Latvijai": „Ai cerību, cerību nenokauj/ Un sapnī uz dzimteni kājas auj!" Citos kalendāros ievietota virkne dažādu padomu latviešiem trimdā: „Mums visiem jābūt nešaubīgai ticībai mūsu nākotnes ātram un labvēlīgam risinājumam, jo patreizējam stāvoklim ir tikai pagaidu raksturs. Mums jāaizmirst sīkā ikdiena un jāskatās tautas kopība. Jāatmet personīgās ķildas, nesaskaņas un neiecietība, jo tā grauj ne tikai mūsu tagadni, bet arī nākotni."
Latvieši nokļuva dažādās pasaules vietās, un no Vladimira Auziņa raksta „Latvieši Jaunzēlandē", kas publicēts „J. Mantnieka apgāda Gada grāmatā 1952. gadam", uzzinām, ka 1949. gada pavasarī turp devās ap divi simti cilvēku, bet pēc dažiem gadiem skaits vismaz dubultojas, un latviešu jaunā paaudze mācās angļu valodā. Izrādās, ka tolaik jaunzēlandiešu skolu tipi un mācību veids stipri atšķiras, vēl pat notiek skolēnu iepēršana ar siksnu.
Arī Madonas muzeja krājumā ir virkne citās zemēs tapušo kalendāru – no senākiem ar visai trūcīgām iespējām izdotajiem līdz skaisti tipogrāfiski iespiestiem grāmatu kalendāriem. Izstādē „Kalendāri" savu vietu ir atradušas arī Minhenes draudzes mācītājas Dr. Ilzes Ķezberes-Herles rakstītās rindas no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas izdotās „Baznīcas Gadagrāmatas 2014": „Ir pareizi, ja vecumu salīdzina ar ražas ievākšanas laiku. Vecumam progresējot, gaismā nāk iekšienē sētais un audzētais un arvien skaidrāk parādās tas, kas sirdī gadu gaitā krāts – labestība, mīļums un pateicība vai arī skaudība, naids un nemiers." Savukārt „Latvju grāmatas" izdotajā „Jauno vārda dienu kalendārā 1972. gadam" lasām, ka 30. decembrī vārda dienas svin Dāvi(d)s, Daviņa, Daiva, Daukants, Kokle, bet gada pēdējā dienā – Silvestrs, Kalvis, Kalva, Kalda un Pupiņa.