Šajā nedēļā pēc tam, kad par savu nosacīti negaidīto demisiju pēc 684 premjeres krēslā pavadītām dienām pirmdienas rītā pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni paziņoja Ministru prezidente Laimdota Straujuma, esam dzirdējuši ne vienu vien „spārnotu" teicienu, kas savā starpā var teju sacensties un kuriem netrūka nedz augstprātības, nedz dzēlības.
Tas, ka beidzamās nedēļas premjerei bija kļuvušas par nebeidzamu murgu un ka viņa jūtas izsista no sliedēm, par ko parūpējās viņas partijas biedri, bija redzams pat cilvēkam, kurš par politiku īpaši neinteresējas. Sestdien notikušajā „Vienotības" kongresā partijas vadītāja Solvita Āboltiņa no tribīnes piesauca visus iespējamos ministru posteņus, uz kuriem viņa negrasoties pretendēt, vien „zīmīgi piemirstot" valdības vadītāja amatu, lai gan gatavību to ieņemt jau kādu brīdi nav slēpusi. Tikpat liekulīgs, manuprāt, ir arī Kārļa Šadurska jautājums Straujumai, satiekot viņu pirmdienas rītā: „Kāpēc tu mums samaitāji Ziemassvētkus?"
Valdības laivas šūpošanu, ko februārī uzsāka „Saskaņa", jau vasarā veiksmīgi pārņēma „Vienotība", un premjere tā vietā, lai sajustu stipru aizmuguri, saņēma vairāk vai mazāk tiešu kritiku. Protams, tas viss atgādina senseno patiesību, ka politika ir netīra spēle, kurā visi līdzekļi atzīstami par labiem, lai tikai sasniegtu savu mērķi. Taču vai šie personiskie mērķi un ambīcijas ir valsts mērķi? Visticamāk, Laimdotas Straujumas laiks tiešām ir aizgājis – viņas nosvērtība un miers, arī godprātība bija laba izvēle pēc Zolitūdes traģēdijas un Valda Dombrovska demisijas, un viennozīmīgi – katrai valdībai reiz pienāk gals.
Savukārt šobrīd starp partijām sācies kārtējais politiskais tirgus. Āboltiņa ir pieļāvusi iespēju, ka koalīcija varētu tikt paplašināta. Ļoti iespējams, ka tā varētu būt Latvijas Reģionu apvienība, kuras līderis Mārtiņš Bondars jau paguvis deklarēt, ka par premjera amata kandidātu ir jābūt vai nu partijas priekšsēdētājam, vai arī cilvēkam, kurš priekšvēlēšanu laikā ir piedalījies premjera debatēs, pretējā gadījumā Latvija veidojas par tādu unikālu Eiropas Savienības valsti, kur premjeru „izvelk kā zaķi no kabatas". Tas, protams, „Vienotības" līderei ir īsti pa prātam. Bet vai tam piekritīs pati „Vienotības" valde un Nacionālā apvienība, kas jau paudusi, ka neatbalstīs Āboltiņas kandidatūru. Arī Valsts prezidents ir uzsvēris, ka valdības vadītājam nepieciešams pilnīgs jaunveidojamās koalīcijas deputātu atbalsts. Taču nav jau izslēgts, ka Āboltiņas sapnis kļūt par Latvijas „dzelzs lēdiju" tomēr piepildīsies.