Šā gada novembra "Mieram tuvu" grāmatiņā izlasīju Latvijas patriota, luterāņa, simfoniskā orķestra mūziķa Jurģa Klotiņa teikto, ka viņš sevi uzskata par ekumeniski domājošu kristieti. Tāpēc es nolēmu izteikt savas domas par šo tēmu; it īpaši tāpēc, ka tagad Eiropas Savienības valstis pārpludina bēgļu straumes no Sīrijas un citām cilvēka dzīvību apdraudošām zonām.
Viņi būs ar dažādu reliģisko pārliecību, jādomā, pārsvarā islāmticīgie, ar savām stingri noturīgām ticības tradīcijām. Šeit viņi pie mums, Latvijā, sastaps starp dažādām konfesijām un sektām sašķeltos kristiešus un pat dievturus. Tāpēc viņi mūs kā kristiešus nespēs cienīt. Lai tā nenotiktu, kristiešiem Latvijā jākļūst patiesi ekumeniski saliedētākiem, nekā līdz šim. Diemžēl pašreiz uz ekumenismu tiecas tikai tās personas, kurām ir tuvas filosofiski zinātniskas teoloģijas idejas. Grūtāk ekumenisma gars iesakņojas vienkāršajās tautas masās, it īpaši vecās paaudzes cilvēkos. Īstenībā ir tā, ka daudzreiz pietrūkst cieņas pret citas konfesijas uzskatiem. Mums vairāk jāmācās saskatīt to labo, nevis slikto, ko vērojam pie citām konfesijām. Tā, piemēram, no pareizticīgajiem var mācīties viņu dziļi dievbijīgās pazemības garu, kas izpaužas gan apģērbā, gan izturēšanās veidā baznīcā. Luterāņos vērojam cēlu pašapziņu, piemēram, godinot Dievu, viņi pieceļas kājās, bet katoļi tad parasti nometas uz ceļgaliem. Adventistus, tāpat baptistus var apbrīnot par viņu muzikalitāti un savstarpējo izpalīdzību kā vārdos, tā darbos, t. i., brāļu un māsu ģimeniskā noskaņā.
Lūk, cik dažādi mēs esam Latvijā mūsu reliģiskajās izpausmēs un tradīcijās! Ja mums kādreiz gadītos piedalīties kādas citas konfesijas dievkalpojumā, tur esot, mēs taču nepielūgsim šo konfesiju kā tādu, bet gan dzīvo Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, kas atrodams vienmēr un visur mūsu sirds patiesībā…
Svētajā Evaņģēlijā lasām, kā Jēzus salīdzina Sevi ar vīnakoku ar vairākām dažādām atvasēm. Jādomā, ka tādas vīnakoka atvases esam mēs visas Kristus mācībai ticošās konfesijas. Šīs atvases var būt ar dažādu ogu daudzumu un lielumu… Kamēr mēs būsim saistīti ar Kristus mums mācītajām dievišķīgajām patiesībām, mēs nenokaltīsim un netiksim aizmesti projām.
Kristīgo konfesiju savstarpējās attiecībās nekad nebūs par daudz pazemības, pacietības un laipnības. Tas mums būtu ik dienu jāmācās.
Tikai patiesā ekumenismā mēs no sirds visi kopā varēsim dziedāt mūsu valsts himnu "Dievs, svētī Latviju!".