Ar katru dienu iemeslu, kādēļ Laimdota Straujuma turpina vadīt Ministru kabinetu, kļuva arvien mazāk un bija acīmredzams, ka šo darbu viņa vairāk uztver kā slogu, kamēr premjeres pārstāvētās partijas „Vienotība" politiķi pat ne pa kaktiem, bet atklāti kameru priekšā un diktofonos sāka runāt par to, ka tuvojas „pārmaiņu laiks".
Visiem bija izjūta, ka kuru katru brīdi valdībai jākrīt, vienīgais jautājums bija, kad tieši tas notiks. Tas beidzot notika vakar, pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Dažos teikumos „pacēlusi asti" pašas vadīto valdību „sunim", Laimdota Straujuma norādīja, ka lēmums ir bijis pārdomāts un „ir nepieciešamas jaunas idejas, jauns pienesums, jauna enerģija, kas varētu uz padarīto darbu pamata turpināt tālāk iesāktos darbus".
Likumsakarīgi, ka Ministru prezidente par savu demisiju un līdz ar to arī valdības krišanu paziņoja pēc „Vienotības" kongresa. Lai gan daudzi gaidīja, ka paziņojums par demisiju izskanēs tieši kongresā, Straujuma un, ļoti iespējams, arī „Vienotība" šo negatīvo informāciju vēlējās pārcelt gan laikā, gan telpā, proti, pēc pāris dienām Melngalvju namā. Kongresā paziņojuma par demisiju vietā Straujuma izteicās, ka „man svarīga šī valsts, man tā ir svarīga daudz vairāk par amatiem, par neskaidrām draudzībām un par attiecību kārtošanu," tādējādi visai skaidri dodot mājienus par to, ka sava valdības vadītājas amata beigu fāzē tā īsti ar partijas biedru atbalstu nav varējusi rēķināties. Jācer, ka laikā, kad Straujuma vairs nebūs aktīvajā politikā, mēs no viņas uzzināsim daudz interesantu faktu gan par „Vienotības" iekšējo darbību, gan par to, kā viņas vadītajās valdībās notikusi daudzu valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšana – „Citadeles" pārdošana, vilcienu iepirkums, bezierunu finansiālā „airBaltic" stutēšana utt.
Kas tālāk?
Vienīgā intriga, ja raugāmies uz to, kā formēsies jaunā valdība, manuprāt, ir tikai par premjera kandidatūru. Lai cik skaļi ik pa laikam gaisā uzvirmoja runas par „mazo opozicionāru" iesaisti koalīcijā, diezin vai kāds no pareizās koalīcijas politiskajiem spēkiem vēlēsies sadarboties ar tik neprognozējamu partneri kā Latvijas Reģionu apvienība, kuras vadītāja Mārtiņa Bondara valdībai veltītie izteikumi no Saeimas tribīnes daudziem politiķiem varētu atstāt mieles. Arī Ingunas Sudrabas vadītā „No sirds Latvijai" Saeimas frakcija, lai gan bijusi mazāk skaļa, daudzos jautājumos ir asi kritizējusi valdības pozīciju. Norijamais krupis ir pārāk liels un kādēļ gan censties, ja jau ir nokomplektēta triju partiju koalīcija, kas jau līdz šim (ne bez konfliktiem) tomēr ir spējusi sastrādāties. Par to, ka būtu pienācis „Saskaņas" laiks, arī pāragri runāt.
Daudz interesantāks jautājums ir par to, kas vadīs jauno valdību. Neapšaubu, ka Zaļo un Zemnieku savienībā (ZZS) un Nacionālajā apvienībā (NA) ir cilvēki, kuri labprāt iesēstos premjera krēslā, taču, ja raugās no mūsu mazā pīļu dīķa reālpolitikas pozīcijām, iemeslu, kādēļ kādai no abām partijām, kas, visticamāk, vēl ilgi vēlas eksistēt uz Latvijas politiskās skatuves, tikpat kā nav. Laimdota Straujuma kā premjere bija labākais, kas ZZS un NA varēja atgadīties. Kā jau vairākkārt precīzi ir bijis norādīts, „Vienotība" kā premjera un finanšu ministra partija saņēma visu kritiku par nepopulārajiem valdības lēmumiem un varēja vien ar žēlabām noraudzīties, kā partijas reitings nobrauc pagrabā, kamēr abi pārējie koalīcijas partneri varēja baudīt visas valdošo partiju privilēģijas, ik pa laikam kritizēt „Vienotību" un uz tā rēķina vēl audzēt reitingus. Kādēļ gan šajā komfortablajā situācijā, kad līdz vēlēšanām vēl ir gana daudz laika, ko mainīt? Tātad premjeram jānāk no „Vienotības".
Ir, kur smelties
Visticamāk, kā diskusijas vērtus varam aplūkot trīs scenārijus. Jāsāk ar „Vienotībai" pašnāvnieciskāko versiju – Solvitu Āboltiņu. Viss šīs pieredzējušās politiķes uzvedībā un izteikumos liecina, ka viņa būtu gatava ar elkoņiem izlauzt ceļu līdz ietekmīgākajam amatam Latvijas politikā. Pieļauju, ka daudziem „stingrās rokas" politikas piekritējiem viņa kā premjere pat ietu pie sirds. Diemžēl problēma ir Āboltiņas politiskajā „bagāžā". Daudzi premjeri, stājoties amatā, tiek vērtēti pozitīvi vai vismaz neitrāli, turpretī Solvita Āboltiņa un līdz ar to viņas vadītā valdība varētu rēķināties ar ļoti zemu uzticamības reitingu. Tik zemu, ka pat ZZS un NA būtu septiņreiz jādomā, vai no darbošanās šādā valdībā maz ir gūstams kāds labums. Līdz ar to Āboltiņa kā premjere ir labs temats dažādām spekulācijām, taču šķēršļu tam, lai viņa amatu ieņemtu, ir pārāk daudz. Tiesa, neaizmirsīsim, ka Solvita Āboltiņa spēja izlauzties līdz Saeimai, turpina būt par partijas līderi, vada Saeimas Nacionālās drošības komisiju un pirms nepilna pusgada, kad sākās runas par valdības stabilitāti, ZZS pauda gatavību strādāt viņas vadītā valdībā. Nekad nesaki „nekad". Otrs variants – jau daudz ticamāks –
ir, ka premjera pienākumus uzņemsies pildīt kāds no kritušās valdības ministriem. Kandidātu nav daudz, īstenībā tas ir tikai viens, ko arī Laimdota Straujuma ir ieteikusi kā savu pēcteci amatā, – iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Kaut arī Kozlovskim savu reizi ir gadījies saiet ragos ar koalīcijas partneriem, atminēsimies, ka pēc 2013. gada 16. marta notikumiem pie Brīvības pieminekļa NA pat nolēma pieprasīt Kozlovska demisiju, viņš ir krietni vien mazāk polarizējoša personība, nekā Solvita Āboltiņa. Visbeidzot trešais variants – kompromisa figūra (protams, arī „Vienotības" biedrs). Šim statusam visatbilstošākais ir bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs, kura vārds ar lielu regularitāti tiek locīts ikreiz, kad Latvijai nepieciešams jauns premjers vai prezidents. Arī pēc Valda Dombrovska demisijas 2013. gada novembrī tieši viņš tika minēts kā viens no reālākajiem pretendentiem uz premjera krēslu. Tolaik Piebalgs aizbildinājās ar to, ka nav iesaistīts Latvijas politikā, taču šobrīd situācija ir mainījusies, jo jau nedaudz vairāk nekā gadu Piebalgs ir „Vienotības" biedrs. Jautājums, vai šādas raudzes premjeram ir gatava pati „Vienotība" un koalīcijas partneri.
Nu ko, atliek iepirkt popkornu un baudīt Latvijas politikas realitātes šova turpmākās sērijas. Kas zina, varbūt pārsteigumu gatavo kāds jauns dalībnieks, kā, piemēram, populārākais Ministru prezidenta amata kandidāts Aivars Lembergs?