Pirms astoņiem gadiem, pieminot Praulienas pagasta „Skubu" (tagad „Kalnazīles") mājās dzimušo Latvijas pirmās brīvvalsts laika ģenerāli Jāni Ezeriņu, līdzās viņa dzimtas mājām tika iestādīts ozols. Kociņš nu ir paaudzies, taču, lai tam nebūtu vientuļi, līdzās ozolam 30. novembrī tika atklāta arī Jāņa Ezeriņa piemiņai veltīta plāksne, uz kuras iemūžināti nozīmīgākie viņa dzīves notikumi.
Uz plāksnes atklāšanu kopā ar Jāņa Ezeriņa meitu Benitu Tauriņu pulcējās Praulienas pamatskolas skolēni, Praulienas pagasta pārvaldes vadītājs Valdis Gotlaufs, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš, kā arī „Kalnazīļu" saimnieki – Stafecku ģimene.
Pirms piemiņas plāksnes atklāšanas Indulis Zvirgzdiņš un Benita Tauriņa dalījās vēstures faktos un atmiņās par ģenerāli Jāni Ezeriņu.
– Nākamais Latvijas armijas ģenerālis piedzima Praulienas pagasta „Skubos". Tolaik Ezeriņu zeme pletās līdz pat Vistiņlejai. Jāņa Ezeriņa tēvs Jēkabs bija zemnieks, un varēja gadīties tā, ka arī dēls pēc skolas gaitu beigšanas turpinātu tēva darbu, taču Jānis tomēr izvēlējās mācības turpināt un izmācīties tādu gan tolaik, gan mūsdienās noderīgu amatu kā zemes mērnieks, – biogrāfijas faktus ieskicēja Indulis Zvirgzdiņš.
– Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jāni Ezeriņu iesauca armijā.Tā kā viņa izglītība jau bija augstāka par pamata, viņu aizsūtīja mācīties virsnieku skolā, – Jāņa Ezeriņa pirmo saskarsmi ar armiju minēja Indulis Zvirgzdiņš.
Jāņa Ezeriņa gaitas Pirmā pasaules kara laikā bija visai raibas. Viņš dienējis Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā (vēlākajā pulkā), no 1917. gada jūnija – 9. Sibīrijas strēlnieku pulkā. No 1917. gada vasaras bijis „nāves rotas" komandieris. 1918. gada aprīlī atvaļināts; lielinieku varas iestāžu apcietināts un aizvests uz Jaroslavļu, kur no apcietinājuma izbēdzis un pievienojies pretlielinieciskās sacelšanās dalībniekiem. Pēc sacelšanās sakāves 1918. gada jūlijā Jānis Ezeriņš pārgāja fronti un atgriezās Latvijā.
– Drīz pēc viņa atgriešanās mājās tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts. 20. novembrī Jānis Ezeriņš kopā ar vairākiem vīriem no Madonas devās uz Rīgu un pieteicās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Kā zināms, laika posms no 1918. gada rudens līdz 1920. gadam bija Latvijas Brīvības cīņu laiks, tajās aktīvi piedalījās arī Jānis Ezeriņš, kas cīņu noslēgumā bija uzdienējies līdz pulka komandiera pakāpei. Arī miera laikā Jānis Ezeriņš turpināja militāro karjeru, palīdzot apmācīt jaunos karavīrus. 1925. gadā viņš ieguva pulkveža pakāpi, bet 1936. gadā kļuva par ģenerāli, – pastāstīja muzeja vadošais pētnieks.
Indulis Zvirgzdiņš klātesošajiem arī nolasīja 1934. gadā tapušo Jāņa Ezeriņa dienesta raksturojumu, kas sniedz skaidru ieskatu ģenerāļa personībā: „Fiziski vesels, spējīgs panest karadienesta grūtības miera un kara laikā. Garīgi attīstīts labi. Morālistiski nevainojams. Straujas, atklātas dabas, ar karstu, par Latviju pukstošu sirdi. Visas lietas vērtē no valstiski nacionālā viedokļa. Savas domas izteic atklāti un dedzīgi tās aizstāv. Dienestam nododas ar aizrautību un ziedo tam arī savu brīvo laiku. Disciplinēts, korekts, labi nostādījis pulkā karavīru apmācību un sevišķi morālo audzināšanu. Visā darbībā izrāda lielu pašierosmi. Savu tiesību robežās – patstāvīgs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu."
– Ja dienesta raksturojumā tiek ierakstīts „straujas, atklātas dabas, ar karstu, par Latviju pukstošu sirdi", ko oficiālos dokumentos parasti šādiem vārdiem neminētu, tas daudz ko liecina par to, kāds šis cilvēks ir bijis gan dienestā, gan sadzīvē. Straujā, par Latviju
pukstošā sirds izpaudās arī Jāņa Ezeriņa dienesta beigās, kad 1940. gadā Padomju Savienība Latvijai piestādīja ultimātu par papildu armijas daļu izvešanu un izvietošanu, kā arī PSRS „nedraudzīgās" valdības nomaiņu. Vienīgais cilvēks no Latvijas augstākajiem virsniekiem, kurš teica, ka jāmobilizē armija un jākaro, bija ģenerālis Jānis Ezeriņš. Gan Latvijas armijas komandieris Krišjānis Berķis, gan prezidents Kārlis Ulmanis, kurš teica, ka tobrīd Latvijā ienāk tai draudzīgas valsts karaspēks, aicināja uz nepretošanos. Vienīgais, kurš teica, ka armijas pienākums arī cīnīties par savu valsti, bija Jānis Ezeriņš, ko pēc tam ātri vien no dienesta atstādināja un pēc gada no šīm pašām mājām arī izsūtīja, – uz ģenerāļa drosmīgo un vēlāk dārgi maksājušo pozīciju laikā, kad Latvija zaudēja savu valstiskumu, norādīja Indulis Zvirgzdiņš.
Praulienas pagasta pārvaldes vadītājs Valdis Gotlaufs neslēpa, ka pagasta iedzīvotāji var justies lepni, ka viņu dzimtās vietas vārds saistīts ar tādām izcilām personībām kā ģenerālis Jānis Ezeriņš.
– „Skubi", „Lejaszīles", „Dzintari", Mācītājmuiža – no šīs apkārtnes mājām ir nākuši vairāki ievērojami cilvēki, kas devuši lielu ieguldījumu mūsu valsts izaugsmē un attīstībā. Viens no tiem ir Jānis Ezeriņš, kas, būdams militārpersona un dzīvodams pēc reglamenta, rada spēku un gaišo apziņu vienmēr nostāties Latvijas pusē, cīnoties par valsti un tās neatkarību, – sacīja Valdis Gotlaufs, aicinot turēt cieņā mūsu varoņus.
Jāņa Ezeriņa meita Benita Tauriņa, kas mantojusi tēva spītu un cīņassparu, atzina, ka viņai dzīvo atmiņu par Jāni Ezeriņu nav saglabājies daudz, jo ģenerālis bieži vien bijis prom no mājām. Daļu atmiņu veido izsūtījumā dzirdētie stāsti no mammas un cilvēkiem, kuri Jāni Ezeriņu pazina.
– Uz „Skubiem" braucām tikai pa vasarām, jo pārējo laiku dzīvojām Daugavpilī, Liepājā, Rīgā. Arī tēvs šad tad atbrauca. Viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks. Atminos, kā, atbraucis ciemos, viņš novilka zābakus, uzvilka vectēva jaku un gāja apraudzīt kaimiņus. Šaipusē visi ļoti labi satika. Kad tēvu atvaļināja, atnācām dzīvot uz Madonu. 1940. gada rudenī mūs no mājām izdzina, un sākām dzīvot pie vectēva „Skubos". 1940. gada nogalē arestēja tēvu, bet 1941. gada 14. jūnijā arī mums atbrauca pakaļ. Biju mazs bērns, kas savā mūžā nekā slikta nebija redzējis, arī tās šausmas, kas norisinājās apkārt, sākotnēji nesapratu, – atmiņās par savu tēvu, kā arī izsūtījuma laiku dalījās Benita Tauriņa.
Viņas ģimenei represijas iecirta smagu rētu, jo daļa ģimenes mira izsūtījumā, bet pārējo dzīve tika salauzta. Jānis Ezeriņš pēc apcietinājuma 1940. gada 26. decembrī tika izvests uz soda nometnēm Krievijā, kur viņam piesprieda 10 gadu ieslodzījuma.
– Kā vēlāk stāstīja mamma, čekisti baidījās nākt tēvam klāt, jo domāja, ka viņš varētu būt bruņots un izrādīt pretestību. Izsūtīts viņš tika vienā kreklā un turot sarkanbaltsarkano karogu. Pati sākotnēji tam neticēju, taču vēlāk guvu pārliecību, kad iepazinos ar kāda dzelzceļnieka, kas to redzējis, liecībām, – pastāstīja ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meita.
Miršanas apliecība liecina, ka Jānis Ezeriņš miris 1944. gada 16. martā Kotlasas soda nometnēs, taču Benita Tauriņa norādīja, ka apliecībā minētais miršanas gads nesakrīt ar tajā norādīto tēva vecumu. Zīmīgi, ka Jānis Ezeriņš, zinot, ka tuvojas vācu karaspēks, kopā ar citiem ieslodzītajiem gan no Latvijas, gan pārējām Baltijas valstīm noorganizējis sacelšanos, kas gan cieta neveiksmi.
Benita Tauriņa atklāja, ka priecājas par Praulienas pagasta pārvaldes rīkoto un plaši apmeklēto Jānim Ezeriņam veltītās plāksnes atklāšanu.
– Priecājos, ka kāds atceras un piemin manu tēvu. Ja kādā no bērniem šodien dzirdētais aizkustinās patriotisma jūtas, būšu par to tikai gandarīta, – pauda Benita Tauriņa, aicinot skolēnus, dodoties ekskursijā uz Rīgas Brāļu kapiem, starp armijas ģenerāļu piemiņas plāksnēm, kas atrodas līdzās Mātei Latvijai, sameklēt arī viņu novadniekam Jānim Ezeriņam veltīto.
Savas dzīves laikā ģenerālis Jānis Ezeriņš saņēma divus Lāčplēša Kara ordeņus – II un III šķiras, kā arī divus Triju Zvaigžņu ordeņus – II un III šķiras. Ģenerālis ir apbalvots arī ar III šķiras Igaunijas Ērgļa ordeni un III šķiras Somijas Baltās Rozes ordeni.