Lai arī kā tika uztverts pagājušajā nedēļā notikušais izglītības darbinieku brīdinājuma streiks, ko pagalam neizprotamu bija padarījusi LIZDA un Izglītības un zinātnes ministrijas nespēja vienoties par skaidriem streika nosacījumiem, viens bija skaidrs – streika pamatbūtība ir protests pret līdzšinējo valsts varas attieksmi pret vienu tās iedzīvotāju daļu.
Tā vietā, lai censtos pierādīt, ka attieksme mainīsies, politiķi izdomāja izgāzt kannu benzīna jau tā gailošajā ugunskurā.
Algas pielikums
Runa, protams, ir par lēmumu par algu kāpumu ministriem un citiem valsts pārvaldē strādājošajiem, kas tika pieņemts premjeres ārvalstu vizītes laikā. Gluži kā kādā britu krimiķī, žurnālisti šobrīd nodarbojas ar vainīgā meklēšanu, kādēļ tā ir sanācis. Kā lielākais grēkāzis ir izgaismojies „Vienotības" deputāts Kārlis Šadurskis, kura vadītā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, šķiet, strādājot pilnīgā izolētībā un nejūtot konjunktūru, spēra ārā priekšlikumu no nākamā gada par 600 līdz 700 eiro palielināt atalgojumu Ministru prezidentam, ministriem, parlamentārajiem sekretāriem, kā arī Saeimas frakciju un komisiju vadītājiem. Šādus grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā pirmdien pieņēma arī Saeima. Otrdien LTV raidījumā „Rīta Panorāma" Ministru prezidente Laimdota Straujuma, nonākusi jautājumu krustugunīs par algu paaugstinājumu, šķiet, laimīgāka būtu jutusies, paliekot Ķīnā, jo saturīgas atbildes uz žurnālistu jautājumiem nesekoja.
Pēdējo dienu notikumi Latvijā liek uzdot vairākus jautājumus saistībā ar valdības stabilitāti. Pirmais: vai Laimdotai Straujumai ir atbalsts pašas partijā? Ja sekojam līdzi politiķu izteikumiem par valdību, pozitīvus vārdus dzirdam no Zaļo un Zemnieku savienības, kā arī Nacionālās apvienības politiķiem, kamēr „Vienotības" cilvēku runas rada asociācijas ar interjera speciālistiem, kas ar krāsu paraugiem un mērlentēm jau apstaigā premjera kabinetu, plānojot to, kas varētu kabinetā patikt tā jaunajam saimniekam. Otrais: vai Laimdota Straujuma zināja par Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšlikumu noteikt tik lielu algas pielikumu? Neviena no atbildēm nebūs premjerei glaimojoša, jo vienā gadījumā viņa, šķiet, dzīvo pilnīgā informācijas vakuumā, kas, ņemot vērā viņas ieņemamo amatu, ir nožēlojami, bet otrā gadījumā – tā ir bijusi provokācija, ko, visticamāk, organizējusi viņas pašas pārstāvētā partija, tādējādi iedzenot kārtējo naglu jau tā cieši aiznaglotajā valdības zārkā. Lietojot politiskajās aprindās pēdējā laikā iemīļoto spļaušanas tematiku – tas bija spļāviens sejā premjerei. Šo spļāvienu vai „dunci mugurā" pašu premjerei varētu skaidrot ļoti vienkārši. „Vienotības" reitings, daļēji arī valdības darba un premjeres zemās popularitātes dēļ, turpina rukt, kamēr pārējiem koalīcijas partneriem – augt. Turpinot tādā pašā garā, „Vienotība" var izbeigties vienlaikus ar pašas vadīto valdību.
Labie darbi
Budžeta izstrādes un apstiprināšanas process bija saistīts ne tikai ar būtiskiem algu pielikumiem, bet arī ar kādas senas tradīcijas turpināšanu, kurai pamatojumu gan likumdošanā neatrast. Runa ir par tā dēvēto deputātu kvotu, ar kuras palīdzību Saeimas deputātiem bija iespēja sadalīt pēc saviem ieskatiem pāris miljonu eiro. Aptuveni tikpat daudz līdzekļu tika sadalīts arī pērn. Ja papēta, kāda ir sabiedrības attieksme pret deputātu kvotām – šādu kārtību tā īsti neviens, atskaitot tos, kas paši naudu saņem, neatbalsta. Pašvaldības, kurām nav „draugu augstos amatos", neuzskata to par konstitucionālu. Piemēram, Varakļānu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Māris Justs pirms dažām nedēļām sarunā izteicās, ka no šāda neskaidra naudas sadales principa noteikti būtu jāatsakās. Skarbāki savos vērtējumos ir politiskā procesa pētnieki. Septembrī, kad vēl tikai sprieda par deputātu kvotām atvēlamo summu, politoloģe Ilga Kreituse atzīmēja, ka šādi var negodīgi izmantot valsts naudu konkrētas partijas interesēs – tā gūst sev labumu, neatverot savu maku. Turklāt šāda iespēja ir trumpis pozīcijas partiju rokās, lai panāktu opozīcijas atbalstu kādā būtiskā jautājumā.
Zīmīgi, ka arī pašu deputātu vidū nav vienprātības par to, vai šāda finansējuma sadales kārtība, kas ar naudas piešķīrumiem kādai konkrētai aktivitātei ļauj par sevi atgādināt vēlētājiem, būtu saglabājama. Piemēram, Ilze Viņķele, ko gan vairāk var dēvēt par iekšējo opozicionāru pozīcijā, atzīstot, ka arī pati ir izmantojusi iespēju 20 000 eiro 2015. gada budžetā novirzīt kādai konkrētai aktivitātei, ir visai kritiski noskaņota pret šādu praksi. Savā interneta blogā viņa atzīst, ka deputātu kvotu princips ir aplams. „Aplams ne vien tādēļ, ka noteikts, lai šķietami neliels, budžeta naudas daudzums tiek sadalīts pēc absolūti neskaidriem noteikumiem, bet arī tādēļ, ka tas vēl papildus rada nevēlamas blaknes. Kāda morāle? Nākamā gada budžetā jāatsakās no deputātu kvotām. Tās ir pretrunā budžeta veidošanas labai praksei, tās ir primitīvs rīks deputātu-vēlētāju attiecību veidošanai, lai tās pēc tam īstenotu dzīvē, ierēdņi tiek spiesti balansēt uz likuma robežas. Aicināšu kolēģus atteikties no šīs prakses. Un arī ja nākamgad vēl neizdosies izskaust šo parādību, pati vairs deputātu kvotu laimes rata griešanā nepiedalīšos," raksta Ilze Viņķele.
Protams, kā jau uz daudziem jautājumiem, arī uz deputātu kvotām nevaram raudzīties tikai melnbaltās kategorijās. Dažu deputātu centieniem deputātu kvotas attaisnot ar iespēju, „apejot formālas procedūras, atrisināt pēkšņi radušos neatrisināmus jautājumus", kā to pirms dažām dienām minēja Kārlis Šadurskis, ir zināms pamats. Atminēsimies kaut vai 2013. gada nogalē notikušo 2014. gada budžeta apspriešanu Saeimā, kad nepilnus
15 000 eiro liela mērķdotācija budžeta apstiprināšanas dienā, pateicoties Nacionālās apvienības centieniem, tika piešķirta Madonas mākslas skolas jumta atjaunošanai. Visai daudz no deputātu kvotām Madona ir ieguvusi arī laika posmā, kad pie varas bija Tautas partija. Problēmu gan sagādā tas, ka pati naudas piešķiršanas forma ir tā darvas karote, kas sagandē medus mucu. Pat ja deputāts, patiešām nesavtīgu mērķu vadīts, ir nolēmis risināt kādu ļoti smagu problēmu vai vēlējies atbalstīt kādu reģionāli nozīmīgu aktivitāti, viņa motivācija, lietojot jau minētos Šadurska izteikumus, tiek saskatīta „vēlmē būt labam par valsts naudu".