Decembra vidū būs pagājuši trīs gadi, kopš Madonas novada pašvaldība, piesaistot Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona karavīrus, demontēja pagājušā gadsimta 80. gadu vidū būvēto un tā arī nepabeigto Gaiziņkalna skatu torni, ko bija iecienījuši asu izjūtu mīlētāji.
Jau tajā pašā dienā gan pašvaldības pārstāvji, gan zemes īpašnieki, gan Dabas aizsardzības pārvalde, kas apņēmās piesaistīt Eiropas finansējumu, turpināja kalt plānus par jauna skatu torņa būvniecību, šajā procesā iesaistot gan profesionālus arhitektus, gan ikvienu iedzīvotāju, kas vēlējās sniegt savas idejas par to, kādam būtu jāizskatās jaunajam tornim. Diemžēl, ja neskaita drupu novākšanu un Gaiziņkalna skatu torņa skiču projektu konkursu, lielākoties šis laiks ir pagājis, pašvaldībai un zemes īpašniekiem neauglīgi savā starpā stumdot dokumentus.
Nav nedz līguma, nedz naudas
Madonas novada pašvaldības deputāti pie jautājuma, kas skar Gaiziņkalna skatu torņa būvniecību, atgriezās 17. novembra domes finanšu un attīstības komitejas sēdē, kad uzņēmējdarbības un tūrisma attīstības nodaļas tūrisma darba organizatore Sanita Soma deputātiem atzina, ka joprojām pašvaldībai neizdodas atrast kopīgu valodu ar Gaiziņkalna zemes īpašniekiem.
– Zemes līgumu, kurā būtu fiksēta pašvaldības vēlme organizēt skatu torņa būvniecību, vēlamies noslēgt jau vairākus gadus, taču visu šo laiku nav izdevies iegūt zemes īpašnieku piekrišanu, līdz ar to mums joprojām nav juridiski spēkā esoša līguma. Šā gada rudenī viena no zemes īpašniecēm apmeklēja Latviju un ieradās uz tikšanos arī ar pašvaldības pārstāvjiem, kas tika informēti par virkni lietu, kuras būtu līgumā jāgroza. Viens no grozāmajiem punktiem skāra nomas maksu, ko īpašniece vēlējās noteikt 7000 eiro apmērā (gada maksa). Jau pēc dažām nedēļām saņēmām jaunu vēstuli, kurā šī vēlme tika atsaukta, taču jau tika pausta vēlme pēc tiesībām īpašniecei kā vienīgajai tirgot pie skatu torņa suvenīrus, kā arī ierīkot kafejnīcu. Šī gan nav vienīgā īpašnieces vēlme – to ir krietni vien vairāk, – par sarunu procesa progresu jeb drīzāk tā trūkumu deputātus informēja Sanita Soma, atzīstot, ka šobrīd soļi uz jauna torņa būvniecību tiek sperti nevis uz priekšu, bet gan atpakaļ.
To, ka pašvaldībai uz šādiem neskaidriem pamatiem un nosacījumiem būvēt ilgtermiņa sadarbību ar zemes īpašniekiem nebūtu labākais risinājums, atzina Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters.
– Tas būtu apspriežams gadījumā, ja būtu pieejams līdzfinansējums skatu torņa būvniecībai, taču pagaidām maksimālā summa, ko var censties piesaistīt no Eiropas struktūrfondiem, ir 300 000 eiro, kas šāda objekta būvniecībai ir krietni vien par maz. Ja pieejamais finansējums būtu lielāks, varētu mēģināt vienoties ar zemes īpašniekiem, taču, ja šādas iespējas nav, visticamāk, ir jānogaida, – atzina Andrejs Ceļapīters, piebilzdams, ka torņa celtniecībai pašvaldībai no savas kabatas būtu jāatvēl vismaz miljons eiro.
Gan šajā, gan visās iepriekšējās sēdēs ir arī izskanējis viedoklis, ka, nespējot vienoties ar zemes īpašniekiem, pašvaldībai būtu jāapsver iespēja iet citu ceļu, proti, iegūt torņa celšanai nepieciešamo zemi, balstoties uz „Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumu", kas ļauj nekustamo īpašumu atsavināt valsts aizsardzības, vides aizsardzības, veselības aizsardzības vai sociālās nodrošināšanas vajadzībām, sabiedrībai nepieciešamu kultūras, izglītības un sporta objektu, inženierbūvju un inženierkomunikāciju būvniecībai vai transporta infrastruktūras attīstībai, kā arī citu sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, ja šis mērķis nav sasniedzams ar citiem līdzekļiem. Šis ceļš gan ir garš (vairāki gadi), un pirms tā uzsākšanas nav garantijas, ka īpašumu izdosies atsavināt. Tiesa, pagaidām, kamēr nav skaidrs finansējuma avots jauna skatu torņa būvniecībai, arī īpašuma atsavināšana nav tik būtiska, lai gan tieši nesakārtotais nomas tiesību jautājums, kā to pirms pusgada minēja Dabas aizsardzības pārvaldes direktore Dace Bērziņa, arī ir bijis viens no šķēršļiem, kādēļ nav izdevies veiksmīgi piesaistīt Eiropas fondu finansējumu, uz kuru tika liktas cerības, demontējot veco skatu torni.
Torni vajag Madonā
Daži no domes deputātiem komitejas sēdes laikā aicināja skatu vērst ne tikai uz Gaiziņkalnu, bet arī Madonu.
– Ja nesokas ar Gaiziņkalnu, varbūt jāpadomā par torni Madonā? Mums jau ir brīnišķīgs skatu tornis – ūdenstornis Parka kalnā, no kura uz visām pusēm paveras brīnišķīgs skats. Tornis jau ir pašvaldības īpašums, un laika gaitā tas varētu veidoties kā viens no iecienītākajiem tūrisma objektiem, jo blakus tam atrodas gan muzejs, gan Parka kalns, gan graviņa un citi objekti, – rosināja deputāte Antra Gotlaufa.
Valentīns Rakstiņš savukārt ieteica citu objektu – viņa vadītās Madonas pilsētas 2. vidusskolas ēkas skatu tornīti.
– Tas atrodas krietni augstāk par ūdenstorni un ir augstākais punkts Madonā. Savulaik tornī kāpt tika ļauts tikai labākajiem skolēniem. Kopš ēkas būvniecības tornītī gan nekādi remontdarbi, ja neskaita logu nomaiņu, nav notikuši, tādēļ, lai tas būtu pieejams publikai, ir nepieciešams neliels ieguldījums, taču šī vieta, kurā vienlaikus var uzturēties aptuveni 10 cilvēku, būtu piemērota skatu torņa funkcijai, – minēja Valentīns Rakstiņš.
Sanita Soma piebilda, ka ik pa laikam pašvaldībā vēršas arī iedzīvotāja, kas rosina Madonas pilsētas 2. vidusskolas tornīša galā uzstādīt gaili.
Kā vēl vienu no variantiem deputāti piedāvāja arī pašā domes administrācijas ēkā esošo torni, kas pirms dažiem gadiem tika uzbūvēts kopā ar ēkas piekto stāvu. Jau šobrīd tajā ik pa laikam uzkāpj pa kādam interesentam. Lielākoties tie ir fotogrāfi, kas vēlas iegūt plašāku skata laukumu.
Andrejs Ceļapīters atzina, ka visi piedāvātie varianti ir apspriežami, un, lai gan to pielāgošanai, visticamāk, Eiropas struktūrfondu līdzekļus piesaistīt nevarēs, šādas apskates vietas labi papildinātu pilsētas tūrisma objektu klāstu.
AGRA VECKALNIŅA foto