Šonedēļ atzīmējām savas valsts pastāvēšanas 97. gadadienu. Šo notikumu noteikti aizēnoja nesen notikušie terora akti Parīzē, kas prasīja 129 cilvēku dzīvības (vairāki desmiti par savām vēl cīnās). Francija, piepalīdzot citām valstīm, šonedēļ deva prettriecienu, iznīcinot atlikušos teroraktu rīkotājus, kā arī veicot uzlidojumus vietām, kur, viņuprāt, bāzējas „Islāma valsts" kaujinieki.
Daudzu valstu ietekmīgi politiķi pēc terora aktiem nebeidza atkārtot, ka vainīgi bija tikai daži „puvušie augļi", kuri jau atradās Eiropas „ābolu grozā" vai arī nonāca tajā pēdējā „ražas novākšanas" laikā. Ar pārējo viss ir kārtībā – ēdiet droši, tārpu nav. Diemžēl, ticība šiem vārdiem ir maza.
Šobrīd no eiropiešiem tiek prasīts daudz – aizmirst un piedot, izlikties neredzam (piemēram, to, kā pirms Turcijā notikušās draudzības spēles futbolā, klusuma brīža laikā, godinot Parīzē bojāgājušos, pūlis tribīnēs skaļi svilpa un pēc tam bļāva „Allahu akbar"), atvērt sirdis un robežas bēgļu straumei. Humānisma vārdā iespējams darīt daudz, tai skaitā izrakt sev kapu, tajā iegulties un kautrīgi palūgt: „Vai nebūs, kas aizber?", taču vai mēs tam esam gatavi? Spriežot pēc reakcijas daudzās valstīs, jo īpaši tā dēvētajā austrumu blokā, šķiet, ka ne. Var vainot mūs, jo neesam gana multikulturāli, plurālistiski, atvērti pasaules vēsmām un kam tik vēl ne, taču dažkārt jābeidz sevi šaustīt un jāparaugās uz problēmu no cita skatpunkta. To sniedz kāda septembra vidū bez plašākas rezonanses (vismaz Latvijā) garām paskrējusi ziņa par to, ka ASV apmācītu sīriešu kaujinieku grupa ar „Al Qaeda" saistītajam grupējumam „Al Nusra" atdevusi sešus pikapus un daļu savas munīcijas.
ASV armijas centrālās pavēlniecības vadītājs ģenerālis Loids Ostins vaļsirdīgi atzinis, ka ar „Islāma valsti" Sīrijā cīnās tikai „četri vai pieci" ASV apmācītie karotāji, lai gan pusmiljardu dolāru izmaksājusi programma paredzēja, ka trīs gadu laikā ik gadu tiktu apmācīti aptuveni 5400 sīriešu. Tā vietā tie paši nedaudzie apmācītie sīrieši pārbēg ienaidnieka pusē vai atdod tam bruņojumu.
Šobrīd aptuvenais bēgļu skaits no Sīrijas tiek lēsts ap 4 miljoni. Televīzijas sižetos kā bēgļus pārsvarā redzam jaunus, spēcīgus puišus. Nostatīsim šim skaitlim pretim četrus ASV militāristu sagatavotos kaujiniekus. Iegūstam vienu savu dzimteni aizstāvēt gribošu sīrieti uz miljons iedzīvotājiem. Nav tā kā par maz? Protams, šī vulgarizētā statistika neatspoguļo situāciju pilnībā, taču tā kalpo par labu ilustrāciju tam, ka ar „puvušajiem augļiem" tā pa īstam citi – „veselie augļi" – cīnīties negrib. Un vai, nonākot pie mums, šie cilvēki gribēs iestāties par Latviju, ja tāda reize pienāks?