Bieži vien, skatoties uz to, kas ir tālu, neredzam un nenovērtējam to, kas ir tepat, mums tuvumā. Cerot būt citur, nesaprotam, cik labi ir te, mūsu mājās. Gribot pamest dzimteni, mēs nezinām, kā būs citur. Un uzzinām to par vēlu. Aizbrauc latvieši, nenovērtējuši Latviju pareizi, uzskata to par sliktāku esam.
Latvieša mīlestība uz savu zemi ir īsts noslēpums. Kamēr nav pamestas dzimtās mājas, pats par šo mīlestību nenojauš. Pēc tam, aptvēris, ka nespēj bez Latvijas dzīvot, mokās. Tā gadās pat šeit, dziļajos laukos, ka palaikam acis mums aizmiglo pilsētas smogs. Izplūdes gāzu smārds un troksnis visapkārt sāk šķist pat pievilcīgs. Sakravāts čemodāns – un aiziet – traucamies projām! Uz Rīgu, uz Londonu, Parīzi, Čikāgu! Jo tālāk, jo labāk! Un prom! Prom no šī mietpilsoniskā, spiedošā miesta! No visām vecenēm, kas zina visu un visur. Beidzot vaļā no ziņkāriem kaimiņiem, visiem pārgudrajiem, kas grib tikai, kā labāk, kas visu redz. Un varam uzelpot – pilsētas indīgo gaisu… Priecājies, latvieti! Uz priekšu, pasaules durvis ar kāju atver!
Bet nav tāda idille, kā likusies. Nākamie momenti liek sevi manīt. Un latvietis mokās. Smeldze. Latvietis nevar izdzīvot bez Latgales gaisa. Panika iestājas, kad latvietis netiek uz siliem, uz purviem, uz mežiem.
Pat ievas citur tā nezied kā Latvijā. Latvietis smok, savas zemes sen neredzējis. Murgos rādās Latvijas stirnas pļavā. Latvijas meži sauc latvieti. Upes un ezeri latvieti savos atvaros raus, atmiņu jūrās slīcinās. Gan dienu, gan nakti.
Bet vajag latvietim Latviju sajust. Bez Latvijas latvietis iznīkst. Viņam jāsajūt tīruma smarža, jāievelk plaušās Latvijas priedes sveķainā stumbra aromāts.
Beidzot latvietis atbrauc mājās. Gribas pat Vecrīgas bruģi noskūpstīt. Bet tomēr viņš liedzas, pat sev melo: „Es, redz, pie jums tikai uz nedēļu ciemos. Ziniet, man daudz darba." Aiziet, noglauda mežā priedi. Rušinās pa piemājas dārzu, beidzot atkal ir laimīgs.
Ienāk latvietim prātā: „Braukšu atkal dzīvot uz Latviju!" Bet nē! Viņam taču ir „anglisks akcents", sieva, bērni un kredīts! Nē, nevar braukt atpakaļ, atmet ar roku.
Un atkal latvieša sirdi kā ar ķīli plēš pušu. Izkalst latvietis kā nelaistīts krūms tuksneša zemē. Lūdz latvietis klusi: „Jel atdodiet dzimteni manu!" Bet nevienam to neatzīst, pat ne sev. Vai tad nesaprot, ka tā nevar? Nē, nevar! Latvietis taču ir lepns! Lai latvietis savu kļūdu atzītu? Smieklīgi. Ko gan teiks visi? Vēl simt gadu aprunās!
Kā ir, tā ir. Latvietis nokaltīs. Līdz mūža beigām Latviju mīlēs. Tā mīlestība mūs ir glābusi. Gan krievi, gan vācieši mūs slaktējuši. Bet mēs izturējām. Izturējām, lai beidzot, miera laikos, par savu zemi un māju priecātos. Izturējām, lai iekoptu savu senču laukus un saņemtu sava darba augļus. Tagad, kad mums tas ir ļauts, mēs to vairs nemākam. Tāpēc jāmācās mīlēt savu zemi no jauna.
J. Jaunsudrabiņš reiz rakstījis: „Latvieti, piemini Latviju! Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats." Tāpēc nepamet, latvieti, dzimteni savu! Bez tās tev nekā nav.