Kaut arī aizvien lielāks gadu skaits mūs šķir no Brīvības cīņām un tajās izcīnītās valstiskās neatkarības, cīņās kritušo piemiņa un nestais upuris joprojām netiek aizmirsts. Par to liecina visā Latvijā plaši apmeklētie Lāčplēša dienas pasākumi, kuru laikā tiek iets lāpu gājienos, dziedātas patriotiskas dziesmas, nolikti ziedi, kā arī iedegtas svecītes, Brīvības cīņās kritušos pieminot.
Lai gan cilvēku skaita ziņā masveidīgākie pasākumi – karavīru parāde, svecīšu iedegšana pie Rīgas pils, koncerti utt. – norisinājās galvaspilsētā, plaša pasākumu programma bija arī reģionos, tostarp Madonas novadā. Madonā Lāčplēša dienas tradīcija ir skolēnu lāpu gājiens uz Liseskalna kapiem un piemiņas brīdis pie kritušajiem cīnītājiem veltītā pieminekļa. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, piemiņas brīža dalībnieku skaits bija krietni pieaudzis, un starp tiem bija arī Madonas novada pašvaldības un pašvaldības domes pārstāvji. Kaut arī piemiņas pasākumā katru gadu piedalās visu Madonas pilsētas vispārējās vidējās izglītības iestāžu skolēni, viena no tām uzņemas rīkotāja lomu. Šogad šis gods iekrita Madonas Valsts ģimnāzijai.
Pieminot Brīvības cīņās kritušos karavīrus, skolēni pakavējās stāstos par tālo dienu vēsturiskajiem notikumiem.
Šā gada 11. novembrī aprit jau 96 gadi kopš vēsturiskās uzvaras pār Bermonta-Avalova karaspēku, kas karavīru skaita un tehnikas ziņā bija krietni pārāks par brīvības cīnītājiem, taču, pateicoties latviešu karavīru drosmei un varonībai, pārspēks tika sakauts un Rīga, kā arī pārējā Latvijas teritorija atbrīvota.
„Mazajās piezīmēs" Kārlis Skalbe atgādina, lai neaizmirstam savu karavīru varonību un viņu nesto upuri. Viņi, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, savai zemei atdeva visu – savu jaunību, savu dzīvi, atstādami mājas, sievas, līgavas un skolas solu.
Skalbe arī pierakstījis kāda kareivja mātes atmiņas par Brīvības cīņām: „Kad nāca kaukdamas tās bermontiešu granātas, es naktī nevarēju gulēt. Sēdēju koridorā uz grīdas. No šāvienu trokšņa gultiņās pamodās bērni un raudāja. Visa māja kļuva tumša. Baidījos iededzināt sveci, kuru biju nolikusi sev blakus. Tad gaiši un skanīgi atskanēja tautas dziesma „Āvu, āvu baltas kājas". Kāda kareivju nodaļa dziedādama gāja gar Daugavmalu. Man pārgāja visas bailes, un devos gulēt, it kā zinādama, ka mūsējie uzvarēs."
Skolēni minēja, ka 1918. un 1919. gada notikumi savā ziņā līdzinās vēstures posmam, kas saistīts ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kā zināms, 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu, savukārt 1991. gada 21. janvārī, kad pastāvēja militāri draudi, tika pieņemts konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas nozīmēja valsts neatkarības faktisku atjaunošanu. Lai gan abos gadījumos var runāt par cilvēku upuriem, pirmās brīvvalsts laikā asiņu tika izliets krietni vairāk. Gada laikā, aizstāvot savu tikko izveidoto valsti, 75 cīņās bojā gāja aptuveni 3500 Latvijas karavīru.
Nosargātais sapnis
Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Agris Lungevičs, uzrunājot klātesošos skolēnus, pedagogus un iedzīvotājus, kas piedalījās piemiņas brīdī, uzsvēra, ka Lāčplēša dienai mūsu valsts vēsturē ir ļoti nozīmīga loma.
– 1918. gadā sapnis par neatkarīgu Latviju bija tik dzīvs kā nekad iepriekš. Mūsu senči ticēja šim sapnim un spēja to piepildīt, nodibinot neatkarīgu valsti. Pateicoties mūsu karavīriem, šo sapni izdevās nosargāt Brīvības cīņās. Tā ir liela laime un dāvana – dzīvot pašiem savā valstī. Tas ir sapnis, ko varam no dienas uz dienu joprojām izdzīvot. Mums ir dota iespēja pašiem veidot un attīstīt šo valsti, jo mūsu vietā neviens cits to nedarīs. Liels prieks, ka pasākums ir pulcējis tik daudz jauniešu. Redzu jūsos latviskumu, patriotismu un mīlestību pret savu valsti. Tas manī rada izjūtu, ka varam justies droši par Latvijas nākotni, – novēlot skolēniem skaistu valsts svētku nedēļu, sacīja Agris Lungevičs.
Prezidents aicina lepoties ar savu valsti un karavīriem
Valsts prezidents Raimonds Vējonis, sakot uzrunu Lāčplēša dienai veltītajā parādē pie Brīvības pieminekļa, akcentēja, ka 11. novembris ir svētki, kad godinām latviešu karavīrus, kuri Brīvības cīņās nosargāja jaundibināto Latvijas valsti.
„Šajos svētkos mēs lepojamies ar mūsu valsts aizstāvju drosmi un varonību. Šī ir diena, kad mēs, katra karavīra acīs redzot patiesu vēlmi aizstāvēt savu valsti, rodam sirdsmieru un izjūtam pacilātību. Šodien varam būt lepni, ka Latvijā bija drosmīgi vīri, kas bija gatavi stāvēt un krist par neatkarīgu un brīvu Latvijas valsti. Viņi bija gatavi ar ieročiem rokās cīnīties par savu valsti. Starp viņiem bija pat 14 līdz 20 gadu veci Valmieras un Cēsu bērni un jaunieši, kurus atceramies kā drosmīgo Cēsu skolnieku rotu un kas daudziem var kalpot par pamatu nacionālajai pašapziņai. Šie karavīri cīnījās, neprasot, kāds par to būs atalgojums, bet – līdzīgi kā latviešu strēlnieki pirms simt gadiem – vēlējās kļūt par savas dzimtenes sargiem.
Šodien mēs dzīvojam brīvā valstī. Savulaik mēs savu brīvību izcīnījām kaujās, taču valsts neatkarība nav pašsaprotama un uz mūžu garantēta. Kaut arī pašlaik neviens militārais spēks mūsu neatkarību tiešā veidā neapdraud, mums ir jābūt gataviem un spējīgiem kopā ar saviem sabiedrotajiem aizstāvēt sevi un savu valsti.
Karavīrs, kas mīl savu zemi, ir gatavs doties cīņā par to. Būdams lepns par savu valsti, katrs no mums ir gatavs ik dienu darīt visu, lai mūsu valstī valdītu labklājība, lai mēs šeit justos droši un lai, Latvijas vārdam izskanot pasaulē, citi tajā klausītos ar apbrīnu.
Būsim lepni par savu valsti, kas mūsu senčiem ir maksājusi tik dārgi. Leposimies ar Latviju, ko tik daudzas reizes mums mēģinājuši atņemt! Es esmu lepns par mūsu karavīriem un Latvijas armiju!"
Atsāk svinēt Atmodas laikā
Lāčplēša dienu Latvijā svin par godu neatkarīgās Latvijas armijas uzvarai pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī. Latvijas armija izšķirošo uzbrukumu bermontiešiem sāka 9. novembrī, un, lai gan cīņas bija grūtas, jau 11. novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. Bermontiādes laikā Latvija zaudēja 743 karavīrus, no kuriem 57 bija virsnieki.
Latvijas Brīvības cīņas ilga no 1918. gada 18. novembra, kad tika proklamēta Latvijas Republika, līdz 1920. gada 11. augustam, kad tika noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums. Šo dienu Saeima ir noteikusi par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.
Lāčplēša dienu atsāka svinēt 1988. gadā, kad 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī atkal tika pacelts Latvijas valsts karogs.
Ar Lāčplēša dienu un Brīvības cīņām nesaraujami saistīts arī Lāčplēša Kara ordenis. Par Latvijas augstākā militārā apbalvojuma laikā no 1920. līdz 1940. gadam dibināšanas dienu uzskata 1919. gada 11. novembri.
Ordeni, kura devīze skan „Par Latviju", piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu. Kopumā pirmās brīvvalsts laikā tika pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi, no tiem aptuveni 100 ordeņu saņēma mūsu novadnieki, tai skaitā jau pēc nāves apbalvojumu saņēmušais pulkvedis Oskars Kalpaks.