Lielā, lādzīgā suņuka, iesaukta par Puiku, liktenim līdzi juta daudzi jaunlazdonieši, jo šo Madonas kvartālu raženā auguma lāčuks bija iecienījis teju vai kopš pavasara. Sākumā atrada sev draudzeni, ar kuru labprāt izskrējās, kad saimnieks veda viņu pastaigās, ļoti bieži uzticīgi gaidīja pie mājas, tāpat labprāt spēlējās ar bērniem un visiem gribēja būt draugs. Ļoti alka mīļumu.
Tomēr sunim, jo sevišķi tik augumā lielam (kas dažus iedzīvotājus sākumā pat nedaudz baidīja), ir nepieciešamas savas mājas un saimnieku atbildība par suņa gaitām. Tāpēc oktobra vidū par brīvdomātāju tika ziņots pašvaldības dzīvnieku patversmei. Tajā nonācis, Puika bija dikti apjucis un sabijies, bet tāpat katru apciemotāju sagaidīja, uzticīgi tam rokā ieliekot savu ķepu.
Šeit viņu ieraudzīja Elga Židova, kas, vienas no Puikas aizbildnēm uzrunāta, bija devusies uz Madonu skatīties – kāds tad ir slavenais Jaunlazdonas suns.
– Pavasarī nomira mūsu mīļais Reksis, vilka un rotveilera krustojums, pēc kā joprojām skumstu. Bet sapratu, ka bez suņa mājās nevaru, pie ģimenes drauga jau ir pierasts. Tā kā man jau tuvojas 60 gadu, par veselību jādomā, apzinājos, ka kucēns mums nebūs tā pareizākā izvēle, bet jau pieaudzis suns. Sākumā ļoti biju domājusi par rotveileru, jo man šī suga patīk. Pastāstīja mums par Puiku, ka esot liels un ārkārtīgi labsirdīgs, tā nu aizbraucām uz Madonu, sapazināmies, bet teicu, ka vēl izdomāšu. Tā arī to nakti nevarēju aizmigt, grozījos un domāju – man jau tie lielie suņi tā patīk. Kucēnu mēs tā neizaudzinātu, kāds ir Puika – viņš mums tika atdots jau viss gatavs, – atminas suņa saimniece Elga Židova.
Pēc pārbrauciena uz Degumniekiem pienācis laiks Puikam iepazīties ar jaunajām mājām. Bioloģiskajā saimniecībā tiek audzēti truši, aitas, savā nodabā dzīvojas arī vistiņas un pīles – ar tām ķepainis sadzīvo labi. Tomēr svaigais lauku gaiss Puikam sākumā necik daudz nav līdzējis pret grūtsirdību – pirmās divas nedēļas viņš šķitis kā nelaimes čupiņa.
Vēl jau laiciņam jāpaiet, lai Puika pilnībā pierastu pie jaunajām mājām, saimniekiem un aizmirstu savu klaiņotāja dabu. Tāpat vēl jātiek skaidrībā ar vārda izvēli, jo savulaik suns saukts par Burvi, tad iesaukts par Puiku, patversmē – par Argo. Jāskatās, ar kuru vārdu jaunajā vietā suns labāk sadzīvos. Saimniece turpina: – Bet sāk jau sāk šīs mājas apzināties kā savējās. Nu jau pēc pastaigas pats iegriežas mūsu māju celiņā. No rītiem nāk draudzene, kas dodas skrējienā, un paņem līdzi arī Puiku. Dažus pēdējos vakarus laižam arī pašu pagalmā bez pavadiņas izskrieties, uz svilpienu klausa un nāk mājās. Nesen bijām aizgājuši līdz stadionam, tur viņš labsajūtā izviļājās pa zāli, skraidīja mums apkārt zibenīgā ātrumā, metot riņķus – tik rotaļīgu viņu pirmo reizi redzēju. Bet citādi spēlēties nemāk, nesaprot, kas ir bumbiņa, ja to pamet.
Tāpat saimnieki sākotnēji uztraukušies, ka suns varbūt mēms, jo nerējis vispār. Taču nu jau sācis ziņot par atnācējiem. Kopumā gan suns ir ļoti draudzīgs, arī pret ciemiņiem un bērniem. Nupat ciemos no Rīgas bija atbraukusi Elgas māsīca Anna, jo ļoti gribējusi apskatīt jauno ģimenes draugu. Tāpat iepazīšanās vēl priekšā ar bērniem, mazbērniem.
– Suns ir ļoti pieklājīgs – no galda nekad neko nedīc, pats neņem, kaut galva sniedzas tam pāri. Iepriekšējais suns gan ar purnu pa roku tā reizēm uzsita, ka kafija pa gaisu gāja. Puika, savukārt, ir ārkārtīgi izslāpis pēc mīlestības, visu laiku baksta ar purnu, lai viņu glāsta, bužina, liek ķepu klēpī – viņš tā stundām varētu sēdēt. Ir arī gudrs, zina dažas komandas, tāpēc šķiet, ka varētu būt mācīts. Iepriekšējais suns nemācēja viens pats dzīvot istabā – durvīs izgrauza caurumu, krēslam kājas sagrauza. Kā smejos, suņa vairs nav, bet piemiņa par viņu palikusi. Bet Puika mierīgi, kārtīgi uzvedas arī viens pats. Pat gultā, kamēr esam prom, nekāpj. Bet, kad saimnieki mājās, tad jau gan gultā sākumā vienu ķepu ieceļ, tad lēnītēm otru. Lēnām iešļūc uz vēdera, tā nemanāmi, lai neredzam, ka viņš gultā iekāpis un blakus guļ, – smej Elga Židova. Viņa pieļauj, ka iepriekš suņa saimnieks bijis tieši vīrietis, jo sākumā no rītiem Puika gājis uz vīra gultas pusi bakstīt ar purnu – lai ved ārā. Elga atzīst: – Bet, tā kā es suni sagribēju, mēs divatā arī pastaigās ejam – rītā un vakarā. Suns jau prasa uzmanību un darbošanos, nevar kā mantu atvest un nolikt. Tā viņš mani izved pastaigāties, un arī pašai ir labi – svaigs gaiss un izkustēšanās.