Madonas katoļu draudzē kopš oktobra par prāvestu kalpo priesteris Pāvils Kamola (attēlā). Pēc tautības priesteris ir polis, jo vairāk tāpēc „Staram" bija saistoši uzzināt garīdznieka nostāju attiecībā par Eiropā (tai skaitā Latvijā) tik aktuālo bēgļu problēmu.
– Pēc Evaņģēlija mācības, redzot konkrētās vajadzības, Dievs aicina cilvēkus atvērt savas sirdis un palīdzēt, – atbild priesteris Pāvils. – Tomēr pastāv šī jautājuma otra puse – vai cilvēks nedarīs to naivi. Ir svarīgi, lai viņš neatvērtos jebkuram un jebkā. Pie tam arguments, ko Baznīca caur savu mācību atklāj, ir jautājums par sabiedrības atbildību. Baznīca var piedāvāt sirds atvērtību, palīdzību, mīlestību, bet valstij saviem pamatiedzīvotājiem ir jānodrošina brīvība. Ir jābūt atbildībai par sabiedrību, lai nebūtu tā, ka sveši cilvēki ienāk Latvijā un mums viņi ir jānodrošina, nemitīgi jābaro. Priekšplānā parādās jautājums par valodas apguvi, darbu, un tas nav ticīga cilvēka aspekts, to sakārtot, nodrošināt ir sabiedrības priekšstāvju uzdevums. Tās ir kā divas sliedes – Dieva vārds saka „atverieties, ko jūs izdariet mazajiem, to jūs dariet Man", bet paralēli jāredz situācijas kopskats.
Varam to ilustrēt ar citu piemēru: ja uz ielas cilvēks nāk klāt un lūdz naudu, bet ir skaidrs, ka viņš tūdaļ dosies par to iegādāties grādīgos dzērienus, mēs nevaram viņu atbalstīt, dodot vienkārši naudu. Tā būtu morāla neatbilstība situācijai, jo mēs palīdzētu viņa atkarībai (uzturētu/stiprinātu to), nevis viņam pašam un īstajām viņa dzīves vajadzībām.
Līdzīgi ir ar imigrantiem, kaut, protams, šis jautājums ir daudz plašāks un sarežģītāks. Ir jāprasa valsts palīdzība, kā šiem potenciālajiem ienācējiem atvērties atbildīgi, kā palīdzēt, lai mēs savu valsti, Tēviju, politisko un garīgo neatkarību nesalauztu.
Kad savā laikā interesējos par dzīvi Francijā, uzzināju faktus, ka tur ienākušie musulmaņi drīz vien sev pieprasīja skolas, svētnīcas, bet ticīgie francūži – katoļi, kas tur dzīvoja daudzās paaudzēs, jutās izstumti un apdraudēti. Izvērtējot pasaules pieredzi, mums bēgļu sakarā jāuzdod jautājums par atbildības robežu – mēs nedrīkstam būt cietsirdīgi, bet ir jābūt atbildīgiem par saviem lēmumiem.